estetā pēdējā laikā par un ap 'United Nude' zīmoliņu kaut kā sainteresējos,
mans rezumē ir tāds, ka, hei, tiešām kruta skan, ja kurpīšdizaineris ir foršs arhitekts, un tomēr - bieži vien šajos efektīgas formveides centienos tiek aizmirsts par pašu galveno, kas, manuprāt, ir: paturēt prātā, ka kurpes galvenā (estētiskā) funkcija ir likt skaisti izskatīties sievietes kājai. esmu runājusi, gigi.

reizēm interesanti domāt par veidiem, kādos mēs konstruējam savu realitāti. tikko, piem., lasīju par viena itāļu autora "nolādētajām gleznām" ar raudošiem puisīšiem un meitenītēm. lieta tāda, ka ugunsdzēsēji vislaik atraduši tās gleznas neskartas nodegušās mājās; tad nu izplatījusies leģenda, ka šitie krīpī raudošie bērneļi ir kaut kādi baigi mistiskie. a vēlāk izrādījies, ka tās gleznas vienk apstrādātas ar ugunsizturīgu līdzeklīti. tas arī viss.

aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).

ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?

anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!

whoa. doķenīte par Ziemeļkoreju: "katrā virtuvē raida valsts radio. klausītāji var to pagriezt klusāk, bet ne izslēgt." dzīve citē grāmatas?

tie landlordi tak reizēm uzvedas kā tādas klīrīgas, iedomīgas jaunuves, viens ārprāts. piem., zvana man tikko kaut kāds vīrietis, nober savu vārdu tādā ātrumā, ka to nevar saklausīt, un prasa, cikos mums rīt dzīvokļskatīšanās sarunāta. a mums nav sarunāta, man viss pierakstīts. prasu, vai nevar, lūdzu, atgādināt, par kuru dzīvokli ir runa, šis tāds - KĀĀĀ, TU NEATCERIES PAR KURU DZĪVOKLI IR RUNA, MĒS TAK ŠODIEN RUNĀJĀM?!!!, un.. noliek klausuli.

šķiet, ja tu pastāvīgi nodarbojies ar dzīvokļu izīrēšanu, būtu tā kā laiks atvadīties no naivitātes, domājot, ka, lūk, TAVS dzīvoklis jebkuram mājokļa meklētājam ir tas Vienīgais, ko viņš internetā apskatījies un kura izīrētājam piezvanījis, īpaši, ņemot vērā, ka šī tomēr ir Londona, kurā dzīvokļi pazūd ļoti ātri. tīri vai prasījās atzvanīt un pateikt kaut ko, bet nu labi. :)

tad vēl - pastāvīgi refrešojot sludinājumu lapas, var pamanīt interesantu tendenci - viena no lietām, kas portālos parādās rajona aprakstā ir - "multikulturālisms". tā ir tāda sadaļa, par kuru var balsot portāla lietotāji paši, lai raksturotu apkaimi - citas sadaļas ir, piemēram, "fashionable", "central", "well connected" un "good for market(s)" u.tml. interesanti redzēt "multikulturālismu" kā vienu no faktoriem, kas ietekmē vietas izvēli, bet, protams, būtībā tas ir caur puķēm pateikts imigrantu daudzums attiecīgajā rajonā. šad tad arī sarunās vai tml.uzpeld frāzes "wellll.. it's very MULTICULTURAL" (ar tādu "mjā" intonāciju), un tanos brīžos tā vien liekas, ka patiesībā šeit tas ir kļuvis par eifēmismu. es varētu daudz ko pateikt par to, ko, manuprāt, tas nozīmē, bet ir jāatgriežas pie dzīvokļu sludinājumiem.

kā lai uzzina, ka kontā ieskaitīta nauda projektam? - zvana telefons, kurā laipna bankas darbiniece dedzīgi saka, ka, rekā, Implozijskundz, jums te tāda summiņa kontā, a ziniet, mums ir tādas un šitādas noguldīšanas iespējas; Implozija - nē, nē, nevajag, bankas darbiniece - nu varbūt tomēēēēr.., mums ir arī īstermiņa!

uīīī, tā kā dabūju konstatēt, ka atgriezties no Mal. drusku vēlāk būs stipri lētāk, nekā iecerētajos datumos, čekoju tagad, cik lielas varētu izmaksas pārbraucot pāri dīķītim uz Indonēziju. jēziņ, es par to galu nezinu vispār neko, un tagad wikitravelā lasu, ka tur lielākā daļa cilvēku pelnot zem 2 USD dienā un tur lielākā daļa esot musulmaņi. tad nu te tagad ar skudriņām vēderā štukoju, kā būt, un cik tālu es varu iet un advenčerot, pārāk daudz neriskējot, ka mans ceļojums varētu beigties kaut kādā ziņā ļoti sūdīgi. uh.

abet vispār smieklīgi kubiešu vikipēdiju lasīt - katram rakstiņam klātpievienoti mājieni ar lielāku vai mazāku mietu, vai aprakstītais objekts jāuztver kā labs vai slikts. piem., skatos šķirkli "Eiropa"; sadaļā "Mūsdienu Eiropas vēsture" varam lasīt ko?, -

to, ka Eiropas attīstība mūsdienās notikusi ļoti "bēdīgi slavenā" (nu, tā kā "notorious") veidā, "veidojot spriedzi, kas izlauzās vēl vairāk karos (kā Napoleona karagājieni un Pasaules kari). Šodien unificējošās tendences notiek mierīgi, kā Eiropas Savienības gadījumā [..]. Starptautiskajās attiecībās Eiropa turpina uzspiest savu politiku, kas ir kaitnieciska dienvidu zemēm, daudzas no kurām ir Eiropas bijušās kolonijas.

Eiropa ir kontinents, kam ir bijusi vislielākā ietekme pasaules vēsturē (iekarošanas, kolonizācijas, izlaupīšanas, strāvojumi un revolūcijas, pasaules kari u.c.), tiklab negatīva, kā pozitīva."

UN TAS IR VISS!

..bet noteikti nav jau viegli noorganizēt internetu pārraudzību, īpaši, ja tam jānotiek tik ātri - patlaban tiekot strādāts pie kabeļa, kas Kubai no Venecuēlas nodrošinās daudz lielāku interneta ātrumu. nav brīnums, ka tad rakstiņi tādi nenostrādāti sanāk. būtu es Trīrs vai milkies, teiktu: "jāā, iedomājos veco Kastro vienu sēžam istabā, nav jau viņam viegli turēt to vienu no komunisma bastioniem un pasargāt savus tautiešus no pilnvērtīgas informācijas, man viņa žēl..," etc.

bikiņ paklausījos tos "Hurts", kuri būs šovasar Positivčikā un kuri esot, tipa, slaveni. ok, vienu dziesmu, izrādās, biju dzirdējusi jau iepriekš, bet, katrā ziņā, kopsavilkums - bõring šit.