kopš apmācās mana personīgā debestiņa, neapzināti sāku staigāt melnā un reizēm tumši pelēkā. izskatās, ka nu debestiņa sāk tā kā drusku atgūties, jo man kārojas šitentāda tipa auskarus:

( žagatisms pa visu lapu, BLING-A-BLING-BLING! )

estetā pēdējā laikā par un ap 'United Nude' zīmoliņu kaut kā sainteresējos,
mans rezumē ir tāds, ka, hei, tiešām kruta skan, ja kurpīšdizaineris ir foršs arhitekts, un tomēr - bieži vien šajos efektīgas formveides centienos tiek aizmirsts par pašu galveno, kas, manuprāt, ir: paturēt prātā, ka kurpes galvenā (estētiskā) funkcija ir likt skaisti izskatīties sievietes kājai. esmu runājusi, gigi.

man tagad ir tumšzila mežģīņu kleita, un visi mani jaunie draugi saka, ka man tā piestāvot. vecie draugi nesaka, ka nepiestāv, taču pusizbolītām acīm ziņo, ka esot ļoti savādi mani redzēt tērpušos mežģīnēs. taču, kopš esmu pazīstama ar neiroplastikas konceptu, piekārtoju brillītes un ieņirdzu par uzskatu, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus.

implozijas simpātijas pret jancīgajām kurpēm aug augumā. lūk, izgājušnedēļ Selfridžos mērīju šitos:

Charles and Ray Eames fashioned some of the most iconic designs of the 20th century. United Nude's Eamz pays tribute to the couple's inspiring creations, attributing the shoes with the comfort and style of their famous chairs.

pēc skata - instant love; būtu bijušas bišku ērtākas, varētu tur arī kaut ko sadomāt.

gribu šitās te gulbīškurpīts:

atj. ap 900 lati. ejiet dē, tik smukiņas jau viņas nav. ja nu vienīgi kad/ja precēšos - i baltas ir, i uzticības simbols. vo!

teiksim tā - mani ļoti priecē apzināties sevi kā pietiekami ķermenisku un down-to-earth, lai spētu sajūsmināties par lietām, t.sk. prikolīgu bižutēriju par Día de los muertos tēmu

gaga, festivaļčika direktore ziņo, ka pasākumu sponsorēšot arī Desigual - kas ir viens no maniem visneiecienītākajiem brendiem pasaulē - un ka viņi nodrošināšot pa kleitai katrai no darbiniecēm. tā kā nu man viņai jāsūta savs apģērbizmērs, un atpakaļceļa vairs nebūs.

nē, nu fantastika - vajadzēja jau, zin', arī tam būt tieši, TIEŠI Desigual - es jau tagad varu iedomāties sevi izskatāmies pēc bezgaumīgas jefiņas tanīs pārspīlētajās panckās, kā arī, izmantojot lauzni, lai apveltītu savu seju ar kaut ko līdzīgu smaidam par spīti tam visam. nopietni, es viņu lapā varēju atrast tikai divas kleitas, kuras es būtu ar mieru uzvilkt (šo un šo) - jo tās ir pilnīgi parastas kleitas, bet tās jau nu neizvēlēsies, jo tās nekliedz viņu zīmolam atbilstošajā nebalsī: "esmu neprātīgi stilīga un radoša jauna sieviete, un maniem vecākiem vai vīram ir pietiekami daudz naudas, lai to izgrūstu šajās mākslinieciski un oriģināli sašūtajās un saraibinātajās lupatās (par kurām daudz foršākas var atrast humpalās)". nerunājot nemaz par sirdsapziņas pārmetumiem, ka tas drausmīgais paltraks neadekvāti dārgi maksā, un šinī gadījumā nedomāt par to, ka daudz lietderīgāk būtu to naudu aizsūtīt bērniem Āfrikā, ir vienkārši neiespējami.

vot, tādas tās fīmeilu problēmas. bet - kas mūs nenogalina, tas padara mūs stiprākus, ja? :>

dēm, dakter, estetā galīg nesaprotu, kas ar mani pēd.laikā noticies - šodien, piem., man sāk gribēties, vot, šitāds te kurpīts:

nu, a ko, man liekas baigi šķelmīgs kičs, kam klāt kā aksesuāru pievilkt cukurvati rociņā. ehh, ja man būtu lieki 25 lati!

brīžos, kad uznāk akal kaut kādi tīneidžeriskie "es esmu no pavisam citas pasaules, nekā visi tie citi cilvēki" garastāvoklīši, ļoti vizuāli reprezentatīvi būtu staigāt, vot, šinī ten kaklrotā:

..pēdējais vienradzis, nu ja :)

kad pirms pāris dienām pēc ilgāka laika devos inspicēt tirdzniecības centra apģērbveikalu piedāvājumu, mans guvums iecerētā mēteļa, zābaku un bikšu vietā aprobežojās ar pelēkbaltām zeķubiksēm ar uzdrukātām sejām (kuras gan, kā vēlāk izrādījās, uzvelkot izskatās pēc savāda kamuflāžas rakstiņa, ne vairs sejām, damn). toties radās daži jautājumi un novērojumi:

1) neglītajiem apaviem (šitiem:
)
tagad Galerijā Centrs ir pašiem savs veikals. FFFFUUUUU;
2) kas tā par wtf ideju - sašūt kopā šaļļu galus, tas tak neparocības kalngals; un
3) quo vadis, apģērbu izmēru kategorizēšana; ja tagad S skaitās tas, kas agrāk bija L, tad kas, pie velna, es tagad esmu - XXS, vai kā, - un kāpēc?!

nu labi. par biksēm nerunāsim vispār, vienā jaukā dienā viņi vienkārši mani atradīs piemērīšanas kabīnītē pakārušos tanos savos standarta nepiegulošajos draņķos; taču demokrātijas vārdā jāteic, ka tomēr labi, ka neesmu pie teikšanas apģērbu biznesā, citādi visi šie te nekvalitatīvie un vienkārši neglītie kankari dabūtu uzzināt, kas ir elles liesmas (un neviens arī vairs nekad nevarētu nopirkt savus mīļos UGG booties; zibeņi, pērkons, ļauni smiekli).

vienīgais iepriecinošais modes un stila pasaulē tuvākajā laikā izskatās latviešu dizaineru dienas novembrī u/v Stockmann; pavei, pat mājaslapa gaumīga: http://www.musejie.lv/. apstīsies gan, kas tur notiks ar cenām.