tā kā izdomāju, ka esmu šobrīd pārāk liels mess, lai izteiktu savus kategoriskos spriedumus par lietām (izņemot varbūt par politiku, hahāā, jo tur man viss ir tipa skaidrs un par to ir svarīgi runāt), tad labāk ir jāpieraksta ārpuslietas, nevis iekšpuslietas.

vot, piem., šitāten, vot, art deco drēbīšu izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā - oīī, kāda viņa bija, pilnīgs pa grīdu izplūstamais cucuriņš, oīī. protams, tur tai mājā pilns ar sajūsminātām sievietēm only :), un vispār jau smieklīgi ar šitām izteikti uz vienu dzimumu orientētajām izstādēm; tas mums ar draudzenīti atgādināja, kā Barselonā iekūlāmies tanī Eiropā lielākajā futbollaukumā, kuru pa dienu var aiziet apskatīties arī vienkārši tāpat, un, jā, tik daudz starojošu vīriešu vienkopus reti kaut kur bija sanācis redzēt. bet viss pareizi, tā vajag, nost ar bezpersoniskām izstādēm, kam noteiktas mērķauditorijas nav vispār, tur parasti tad arī sanāk sūc, kas neinteresē nevienu. bet par izstādi, tātad. izstāde ir lieliska! daudzdaudz kleitiņu ar pērlīšu izšuvumiem, mazās 20.to cepurītes, LIELISKĀS KRĀSAINĀS PĒRLĪŠU SOMIŅASSSSS un vēdeklīši, un pūdernīciņas, un lielas, smukas fočenes ar aktrīzēm, omg, omg, vārdsakot. un tad vēl bonusā filma par 20.-30.to gadu modi Latvijā, tur tā forši viss kas izstāstīts, piem., es nemaz nezināju, ka flapper modi Latvijā ieviesa Anta Klints, nu, un tad tur visādi forši foto un video materjāli no tālaika baļļukiem un nebaļļukiem, un, aīī, kā man patīk tas laiks. nu, un tad vēl es nospriedu, ka vispār jau es tā pa lielam atbilstu tam tipam, kas 20.tajos kotējās, tikai lūpas par lielu un acis par mazu, un ka jāpadara sava garderobe flapperiskāka, jo tas ir tas, ko tā jau sen ir pelnījusi, vot. ā, un rekur Antas Klints pases foto iz 'divdesmit otrā. normāls pases foto, es iedomājos, kā viņa tur tam fotogrāfam pirms bildes uzņemšanas teica, ka, "hei, wait, estetā uzlikšu savu mazo, frīkaino zaldātiņa cepurīti un izskatīšos dziļa un liktenīga, mkey?" :)

lūk - desmit trendiņi, according to Ņujorkas modes nedēļa, kā visas (daudzas) staigāšot nākampavasar.

nez', nez', mani jau no šī visa iepriecina tikai garo svārku atgriešanās. šito es piefiksēju/atcerējos jau šovasar, kad Romā, lai kautkādīgi palīdzētu palīgākliedzošajai applaucētajai kājai izvairīties no tiešajiem saules stariem, pirmajā veikalā tika nopirkts skaists, plats bruncītis teju līdz zemei. šajā jostusvārku laikmetā - not that i'm its eagerest follower, un tomēr - bija kaut kā neviļus aizmirsies, kā tas ir - uzvilkt Garus Svārkus. un ļoti forši tas ir. Gari Svārki ir Sieviete ar Noslēpumu. vot. :)

noskatījos no dūdiņām uz ielas (nejaukt ar dūdiņām no ielas), ka vasaras šortus var nēsāt arī rudenī, ja vien pavelk apakšā brangu DENu zeķubikses. tagad grozos pie spogāļa, nesaprotu, hot or not.

es taču varētu pavadīt miljonz gadu, rakājoties pa mākslinieku rotiņu saitiem. nu, bet tam jau ir arī iemesls; paskat tik, piemēram, kādas brošaaas!! -