mans pašreizējais randiņpartneris grib pirkt man kleitu. manu sapņu sarkano kleitu, kuru nesen noskatīju vienā pop-up veikaliņā, bet, tā kā šobrīd knapinos ar naudām, tā arī nenopirku. un viss jau skaisti, vienīgi - man ir šausmīgi neērti atļaut kādam sev kaut ko nopirkt. visvairāk jau, protams, attiecībā uz pretējo dzimumu - uzreiz sajūta, ka esi kaut ko parādā. kopīgas ēšanas/dzeršanas rēķinu apmaksai čeka skrupolozas pētīšanas un kalkulatora izmantošanas metode gan galīgi neder, bet var taču tā, ka vienu reizi izmaksā viens, otru - otrs; simboliski žesti abpusēji izpildīti, visi laimīgi. savukārt, ja otrs apmaksā tavas izklaides un iegribas, manā gadījumā sajūta ir tāda, ka tu neesi gana līdzvērtīgs spēlētājs, drīzāk ieguldījumu objekts (nerunājot nemaz par to, ka, pat ja tas galīgi nav tikai uz to virzīts, grūti gluži neviļus neiedomāties par to, ka tiek gaidīts, ka kaut ko dosi pretim). un man arī ir svarīgi otram neļaut gluži neviļus iedomāties par to, ka es ar viņu varētu tikties, lai viņš man ko izmaksātu, nevis tāpēc, ka viņš man patīk.

nu, lūk. no otras puses, domāju, vai nav tā, ka es ar to savu izmaksāšanas neļaušanu tomēr tam otram kaut ko neatņemu - iespēju izpaust savu vīrišķo spēku un varēšanu, un rūpes par sievieti, kura patīk. es taču novērtēju, ja man, piemēram, palīdz novilkt un uzvilkt mēteli, lai gan rociņas man nav amputētas un mierīgi varu to izdarīt pati; ar tādu, kas sievietei neatver durvis un nepalaiž pa priekšu, man vispār būtu grūti iedomāties sevi tiekamies. tomēr tajā brīdī, kad šajā džentlmeniskajā uzmanības izrādīšanā iesaistās nauda, man ir automātisks NĒ.

izskatās pēc tipiskas post(post)modernisma problēmas - tik daudzu laikmetu izpratne par manierēm un starpdzimumu attiecībām sakūlusies putrā, ka grūti ievērot konsekvenci. vai ir normāli satraukties par iespējamo līdztiesīga spēlētāja lomas zaudēšanu gadījumā, ja tev bez īpaša iemesla kaut ko izmaksā/nopērk, vai arī es vienkārši šajā ziņā neesmu pietiekoši sievišķīga (lai ko tas arī 21. gadsimtā nozīmētu)?

un reizēm es domāju par to, cik lielā mērā mēs paši varam zināt, kas mums nāks par labu. (un - cik neskaidrs un cik lielā mērā "labu" ir tīrs prāta konstrukts.) piemēram - ja man kaut kas nepatīk vai kaitina, man ir nopietnas grūtības to noslēpt, mēdzu sasliet spuras gaisā un vai nu dusmās spārdīt zemi vai nomākties kā debestiņa. un mesties risināt - jo kaitinošā stāvoklī tak lietas nedrīkst palikt. bet kur ir tā robeža, līdz kurai tā ir dabiska lietu kārtība, un kurā brīdī tas kļūst par vienkāršu neiecietību un grūtībām iet uz kompromisiem? varbūt kaitinošais ir tas, kā dzīve mums iemāca pacietību un/vai neiespringšanu par niekiem, bet, then again - kur gan ir robeža, līdz kurai tev vajadzētu ignorēt sava organisma signālus, ka kaut kas nav lāgā?

noskatījos no dūdiņām uz ielas (nejaukt ar dūdiņām no ielas), ka vasaras šortus var nēsāt arī rudenī, ja vien pavelk apakšā brangu DENu zeķubikses. tagad grozos pie spogāļa, nesaprotu, hot or not.

normāli? - šodien zvanu mātei, viņa saka, ka izgājušnakt nomiris arī kaķis. pa nakti vēl dzirdējuši tādu kā ņaudējienu pie sētas durīm, bet tā jau šams tur mēdza klimstīties pa āru, ik pa laikam paņaudot, laiku īsinādams, tā ka nav piegriezuši tam lielu vērību. bet no rīta, nonākot lejā, skatās, - mazais strīpiņš guļ ārā, stiklainām actiņām.

un tas jau tā saprotami, ka visi mēs mirstam, bet, nu, paga, vēl nav ne divi mēneši pagājuši, kopš abi mūsu lopiņi, diezgan jauni un pilnībā veseli, priecīgi spriņģoja pa sētu; a tagad abi čuč purniņiem kopā zem sirdsveida dobītes ar rozā puķītēm. tāda telefonsaruna steigšus jābeidz, lai neiekauktos tieši klausulē. kas te vispār notiek?....

jāatzīst, ka Beach House iepriekšējie albumi pirms 'Teen Dream' krīt uz nerviem pat man. :) tā viš i ar tām visa veida lietām - vienmēr ir bīstami paziņot, ka, lūk, šitentā grupa/režisors/etc ir afigeķ un the one, ha, kamēr nav izpētīts viss pieejamais šī materiāls.

kaut gannn.. tur tā ļoti viltīgi. Teen Dream pirmajā klausīšanās reizē mani arī neaizrāva over and out, šķita tās dziesmas visas pluss/mīnuss vienādas, un šis tiešām ir gadījums, kad it grows on you, un tagad tas ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. sanāk bez maz, ka sevi jāpiespiež paklausīties vēlreiz, jo ir iespējams, ka transcendence, kā jau tas smalkām lietām piedienas, iestāsies pēc nelielas pagaidīšanas. bet, no otras puses, tas jau drusciņ pēc Stokholmas sindroma izklausās, hah.