Kā varbūt tie, kam gadījies manu cibu lasīt iepriekš, atceras, man te ir tāda pareta tendence apskatīt nedārgu alkoholu, kas nokļūst pie manis saistībā ar dzīvi un darbu kā tādu, zem attiecīgās birkas (hmm, būtu laikam jānomaina uz "Sanders").

Reti kad saņemos gan nopirkt, gan pastāstīt, bet nu šī ir tā reize, kad varu pastāstīt par M. Chapoutier Marius, Grenache-Syrah 2018 sarkanvīnu no Pays d'Oc reģiona.



Jāsaka, kā ir, pirms Ziemassvētkiem mums iedeva sarakstu ar nopērkamo alkoholu un to kasti (kurā vēl bez šī bija vīna tetrapakas [kas bija +/- ok, but nothing to write about], un Prosecco [par ko vēlāk]) man iestiepa nekondicionētā komutācijas telpā (+/- 24°C), kur tas nostāvēja līdz aprīlim, kad es saņēmos beidzot to atvest mājās.

Tā kā vīnam it kā vairāk traucējot straujas temperatūras maiņas nekā pati temperatūra kā tāda, ceru, sliktāk viņam no tā nav palicis.

Visādā ziņā varu ziņot, ka Grenache-Syrah vīnogu kombinācija, kas ir salīdzinoši pareta Latvijas tirgū, iet diezgan labi.

Vīns šobrīd iemieso tieši to pavisam minimālu ciršanu mēlē, ko dod kaut kādi tur tanīni, kopā ar augļainumu un sulīgumu, ka viņu var dzert pat bez nekā. Bet labāk, protams, ar gaļu, atbilstoši instrukcijai. Izskatās, ka Grenache un Syrah mikslis beigās atsit diezgan stipru Pinot Noir-īgumu. Arī garšas zināms izteiksmīgums, un arī kopējā īpatnība (vai mīnuss, kā nu kuram), ka praktiski teju nav pēcgaršas. Dekantēt nav nepieciešams.

Nezinu, tiešām, kuros veikalos šo tirgo, bet ir gana OK, ja ir zem 10€ atbilstoši šībrīža cenām.

Ļoti daudz gaismas, kaut mācētu akumulēt!

good luck, whu

Hermanis atkal soctīklos izsmej oponentu ārieni. Un tad brīnās, kāpēc neviens ar viņu strādāt negrib...

Tāds mirklis, kurā var pacelt rokās visu, kas bailīgs, nesmuks un salauzīts, un teikt, tu esi tik skaists un iepriekš neieraudzīts,

pat sevi

... un vispār arī augstprātība ir tā pati nedrošība.

(Lai nu kam, bet man šajā ziņā varat droši ticēt.)

Man vietējā indiešu veikaliņā pārdod plombīra saldējumu vafeles turziņā, it truly is highlight for my soul. Man patīk viņu ēst staigājot zem bērziem pa trotuāri.

Nezinu, kāpēc "Argonautiem" imdb.com ir tik zems vērtējums. Nekautrīgi smieklīga un pozitīva multene par visa veida nederīgajiem: mazajiem, vecajiem, slimajiem, tievajiem, resnajiem vai vienkārši beigtajiem. Keep moving in rigth direction!



Un jā, es zinu, ka sengrieķiem nebija robotu vai runču vārdā Sems. Bet nu dieva dēļ...

Ok, ja visi tik filozofiski pieiet dzimtēm, tad nošķiriet toletes pēc sex not gender, un ja tas nestrādā, tad nošķiriet mentally challenged and mentally sound people tualetes. Or just be very specific and make toilets for people with authentic vaginas and penises, and toilets for artificial vaginas and penises. I mean you cannot argue with that, and if you do, then make a third toilet for people who cannot tell the difference between natural and artificial.

Neesmu tulkojis ilgi. Piedāvā tulkot no ENG, uz LV. Vaicā pēc rate. Nav ne mazākās nojausmas, cik tagad skaitās normāli prasīt par 1 vārdu vai 1 lapu. Varat palīdzēt, lūdzu?

No istabas izejot, savus laptopus aizveriet, ak, ļaudis!
Savus kaķīšus laptopguļas kārdinājumā nevediet, ak, ļaudis!

Eko Fuko svārstā beigās ir minētas tādas "telūriskās strāvas". Te lūriskās, tur lūriskās, bet izrādās ir tāds koncepts patiešām.

Pirmdienas, kā zināms, man brīvdienas, tāpēc piedāvāju kopā ar mani uzspēlēt nelielu spēlīti, kuru nupat pati izdomāju.
Kāds mutes bajārs internetos sola palīdzēt (par nelielu, bet taisnīgu samaksu, protams) sievietēm un atklāt, ar kādiem četriem vārdiem var atgūt vīrieti, kurš liekas zaudējis visu interesi par attiecībām. Nu, tā, lai šis neceļos noklīdušais pielūdzējs uzreiz saprastu, kādu dārgumu pakāsis un mestos savu kļūdu labot uz karstām pēdām, piedāvājot savu roku, sirdi un visas citas ķermeņa daļas, kas vien ietilpst komplektācijā.
Pakasīju aiz auss un nolēmu, ka mans variants būtu: "Nupat vinnēju miljonu loterijā!"
Jūsu varianti?

Cirslītis dikti grib uzdāvināt kaimiņam grāmatu, kā audzināt viņa jauno sunīti. Uzvelk savas ērtākās kurpes, lec uz velosipēda un brauc. Kad jau sēž, dzer tēju, piepeši ierauga, ka suns atnesis kaut ko no priekšnama un zelē.

1. Mācība: nevelciet savas mīļākās kurpes uz māju, kur aug sešmēnešīgs razbainieks.
2. Cirslītis tai grāmatā tieši pirms stundas starp visiem citiem labajiem padomiem bija izlasījis: "ja atstājat nepieskatītas mantas kucēnam sasniedzamā vietā, pats vainīgs".

Nesaistīti: vai ir kāds paņēmiens, kā likt atkal sarauties izstaipītai kurpes kapei?

Aprunāšana ir kaut kas ne visai lāgā, tomēr tas, ko lielākā daļa cilvēku ikdienā dara un no kā neviens pārāk stipri necieš.

Savukārt, ziņu pienešana, ko kāds par tevi teicis (īpaši, ja informācija no privātām sarunām tiek ievazāta profesionālajās attiecībās) ar tīšu mērķi "atvērt acis", "iestāties par taisnību" ir īsta nelietība, pat ja spontāna un izsprāgusi no ilgi krāta rūgtumiņa.

Esmu saskārusies, esmu mēģinājusi pēc tam nogludināt situāciju. Diemžēl izrādās, ka tādos gadījumos cilvēka pašaizsardzības sistēma uzbūvē viltus realitāti, kurā viņš ne pie kā nav vainīgs, drīzāk otrādi. Un brutāli meli tiek pasniegti intonācijā, kas liek domāt - cilvēks to sev iestāstījis tik ļoti, ka pats arī tic.

Atzīšos, ka arī mani cibā savulaik ir nodoksojuši. Turklāt tas pats cilvēks, kas pēc pāris mēnešiem doksošanā publiski apvainoja mani. Lai gan varu sist roku pie krūts un apzvērēt, ka nekad neesmu ko tādu darījusi.
Un es zinu, ka mana ciba tiek pārstāstīta, kam vajag (lai cik neticami, bet jā - ir tādi, kuriem to acīmredzot vajag. weird as fuck)
Līdzjūtības visiem, kas ar šo saskārušies.

atbildot inesei, man liekas šeit ir vienkārši paaudžu plaisa. tev ir ap 40, tiem kas nāk, ir ap 20, un jūs nevarat runāties vienā līmenī (lai gan tev pašai šķiet, kā tad tā, mans subjektīvais vecums ir ap 25, kāpēc man nesanāk?).

Tiem jaunajiem ir nepieciešams cits piegājiens, cita veida sarunāšana. Kāda tieši? Es nezinu. Bet man ir neliela nojausma, jo man ir 45 gadi, manai meitai drīz būs 12 gadi. Es redzu viņu, viņas klasesbiedrus, un viņi aug citādi. Tas kas tev, 40 gadīgajam, liekas apātija, neinterese, amēbas, ir, iespējams, daudz augstāka sevis vērtēšana, skaidra izpratne vai tev tas ir vai nav vajadzīgs, un neraušanās līst tur, kur tevi neprasa vai nelūdz, vai liek justies neērti vai nenovērtētam.

Viņi tev to neteiks, jo viņu acīs tu esi večuks/vecenīte, kas vnk neko nesapratīs, un no tā, ka pateiksi nekas neuzlabosies, un vienīgais varbūt rezultāts ir, ka tev uzēdas. Tāpēc vnk neko nesaka. Balso ar kājām.

Ieteikums šāds: grožus tos jaunos koordinēt ir jāatdod jaunajiem pašiem. Jāatrod viens vai divi uzticības personas, un tad jau viņi lai aicina, uzrunā, sarunā, bīda, stumda, un izrāda to, ka tie cilvēki kuriem jānāk, ir gaidīti, vajadzīgi, saudzēti un loloti. Tādam sovjetu pamatizglītības auglim kā mūsu paaudze, tas varētu likties pretdabiski un pazemojoši "ko tās amēbas tur vispār iedomājas, saudzēti? loloti? LOL". Bet tā ir nākošo gadu realitāte. It īpaši dēļ covid gadiem, kas riktīgi deformēja socializēšanos.

Bet galvenais ir tas, ka mēs, mūsu paaudze, vairs nesaprotam tos jaunos, ar kuriem ir 20 gadu plaisa, viņu motivāciju, veidus kā viņus jāuzrunā, kā likt viņiem justies lai viņi sagribētu kaut ko, un tā tālāk.

Tā ideja ar senioru iesaistīšanu ir garām. Aiziet tikai tādā gerontokrātijā, kas savā sulā vārīsies. Līdz kamēr iestādījums paliks pavisam ārpus jaunatnes redzesloka vai interesēm.

Mans ieteikums, atdot grožus, atdot kontroli jaunajiem.

Well, ciba, you be pretty shitty today, ain't ya.

Kamēr ķemmēju Šarloti, Ričmonds aprija manas vakariņu šķiņķmaizītes.
Mūsmājās katrs cīnās par izdzīvošanu, kā māk. Un vaino tikai sevi, ja ir izklaidīgs mākoņstūmējs.