un reizēm es domāju par to, cik lielā mērā mēs paši varam zināt, kas mums nāks par labu. (un - cik neskaidrs un cik lielā mērā "labu" ir tīrs prāta konstrukts.) piemēram - ja man kaut kas nepatīk vai kaitina, man ir nopietnas grūtības to noslēpt, mēdzu sasliet spuras gaisā un vai nu dusmās spārdīt zemi vai nomākties kā debestiņa. un mesties risināt - jo kaitinošā stāvoklī tak lietas nedrīkst palikt. bet kur ir tā robeža, līdz kurai tā ir dabiska lietu kārtība, un kurā brīdī tas kļūst par vienkāršu neiecietību un grūtībām iet uz kompromisiem? varbūt kaitinošais ir tas, kā dzīve mums iemāca pacietību un/vai neiespringšanu par niekiem, bet, then again - kur gan ir robeža, līdz kurai tev vajadzētu ignorēt sava organisma signālus, ka kaut kas nav lāgā?