Silv.mani piedabūja iet šovakar uz lesbiešu un feministu pārteju, bet tikko arī izstāstīja, kā viņai savulaik gandrīz nolaupīja svaigi nomazgātu vecmāmiņas līķi; tagad tā jāsmejas, ka nevar ieiet dušā.
AK DIEVS, šis noteikti ir viens no visfrīkainākajiem reliģiskajiem (???!?) video, ko līdz šim esmu redzējusi. pēc tam pārņem neticības, absurda un neērtības sajūta, esmu brīdinājusi. māāā-ko-nīīī..
"Rabbits are the easiest to photograph in costume, but incapable to taking many "human" parts. Puppies are tractable when rightly understood, but the kitten is the most versatile animal actor, and possesses the greatest variety of appeal. The pig is the most difficult to deal with, but effective on occasion."
beng
sasodīta būšana. dikti gribas uz Glāsa konci, un maijā viņam Barbikānos tādi veseli astoņi gab. izčekoju visus astoņus, a lētākās palikušās biļetes nāk pa simts paundiņiem. nu, neko, vēl viņam ir divi koncīši decembrī, bet - hei, kā, pie velna, gan lai es zinu, kur es būšu decembrī?
bet rītvakar uz Low, hurray.
reizēm interesanti domāt par veidiem, kādos mēs konstruējam savu realitāti. tikko, piem., lasīju par viena itāļu autora "nolādētajām gleznām" ar raudošiem puisīšiem un meitenītēm. lieta tāda, ka ugunsdzēsēji vislaik atraduši tās gleznas neskartas nodegušās mājās; tad nu izplatījusies leģenda, ka šitie krīpī raudošie bērneļi ir kaut kādi baigi mistiskie. a vēlāk izrādījies, ka tās gleznas vienk apstrādātas ar ugunsizturīgu līdzeklīti. tas arī viss.
man tagad ir tumšzila mežģīņu kleita, un visi mani jaunie draugi saka, ka man tā piestāvot. vecie draugi nesaka, ka nepiestāv, taču pusizbolītām acīm ziņo, ka esot ļoti savādi mani redzēt tērpušos mežģīnēs. taču, kopš esmu pazīstama ar neiroplastikas konceptu, piekārtoju brillītes un ieņirdzu par uzskatu, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus.
teiksim tā - mani ļoti priecē apzināties sevi kā pietiekami ķermenisku un down-to-earth, lai spētu sajūsmināties par lietām, t.sk. prikolīgu bižutēriju par Día de los muertos tēmu
vakar domāju: štoza, man te kaut kādas dzirdes halucinācijas sākušās, vai?! šodien attapu, ka tie jancīgie pakšķi un graboņa ir no mitruma, kas nāk no augšas. sūda būšana.
Lūpu Lanas beidzot sagaidītais albums sarūgtinoši garlaiko.
tagad, uzvelkot mīļās džinsas, izskatās, it kā man būtu krāniņš, pretstatā iepriekšējam glīti piegulošajam izskatam; kādu brīdi maskēdamās aiz kāpēc-man-te-kaut-kas-izstaipījies mistērijas plīvura, beidzot pienāca attapšanās, ka esmu taču nometusi svaru.
