Silv.mani piedabūja iet šovakar uz lesbiešu un feministu pārteju, bet tikko arī izstāstīja, kā viņai savulaik gandrīz nolaupīja svaigi nomazgātu vecmāmiņas līķi; tagad tā jāsmejas, ka nevar ieiet dušā.

( sīkumainas kasīšanās )

mēģinājumos sakārtot dienas režīmu izlēmu šonakt/dien veikt miega deprivācijas aktu (t.i., gulēt nemaz neaiziet). tagad tad nu sēžu gultā, skatos filmas priekš darba un skaļi ķiķinu. nabaga mani ukraiņu kaimiņi (te šobrīd ir vēl tikai astoņi no rīta).

then again.. pēc tam, kad pie manis pa nakti palika mans intērneta stalkēris (uz grīdas, nekur citur), viņš apgalvoja, ka esot ķiķinājusi arī miegā. tā kā lielas starpības jau nav.

dzerot rīta kapiju, trepēs bija dzirdami pastardienīgi būkšķi un urbšana, bet neļāvos traucēties, mazums, atkal kaut ko labo. vēlāk, trepjtelpā izejot, izrādījās, ka būkšķu avots bija strādnieki, kuri uz piekto stāvu pa mūsu stāvajām mūlenrūžiskajām kāpnēm bija stiepuši un pēc tam uzstādījuši kaut kādu technīku manam kaimiņam itālim. dzirdot viņu smieklīgo komunikāciju (itālis nerunā ne latviski, ne krieviski, savukārt strādnieki runāja tikai krieviski), taisījos jau pabļaut, vai nevajag palīdzēt iztulkot tur tos techniskos parametrus, par kuriem viņi tur centās saprasties, bet "saruna" ļoti ātri jau pārgāja izprotošākos toņos, tipa, itālis saka "pačemūū cik-cak-cak, hahahā?" (tieši tā viņš arī teica, cik-cak-cak neko neaizvieto), tad strādnieki caur smiekliem kaut ko cenšas skaidrot, tad itālis viņiem māca, kā to pateikt itāliski, finālā visi smejas, un tieši smiekli, un nevis esperanto, ir tā foršā valoda, kurā visi ir vienlīdzīgi un saprotas. tad jau tika nonākts līdz tam, ka itālis viņiem piedāvā kafiju, bet strādnieki saka, ka viņi gribot čaj, tā kā tad gan jau par visiem parametriem bija tikuši skaidrībā paši.

par itāli runājot, nesen izrādījās, ka tas tomēr nav šis klibais tips ar trakajām acīm, bet gan joprojām sprauns un možs kumeļš labākajos gados, vienkārši viņam ieeja dzīvoklī esot arī pa otrām trepēm, ko viņš arī biežāk izmanto, tāpēc arī šaigalā netika redzēts. tas viss tika noskaidrots brīdī, kad svētdienas vakarā taisni nesos uz Piensvētkiem, bet viņš mani kāpņu laukumiņā pārtvēra ar izsaucienu "HELLLOOOOOUUU YOUUUU, HAHAHĀ!", gribēja zināt, kur es tik ilgi esot bijusi pazudusi (lai gan no Spānijas es atgriezos jau 2009. gada decembrī, lulz), etc, etc; izstāstīja visu par šīs mājas vēsturi, paklačojās, ka mana dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks - dziedātājs - galīgi nemācējis dziedāt, kā arī noziņoja, ka esot modeļu aģentūras vadītājs (āā, tāpēc, nevis citu iemeslu dēļ, pie viņa gāja tik daudz jaunu, smuku meitentiņu). tiesa gan, vienreiz viņš mani kāpņu laukumiņā jau bija uzķēris - iepriekšējā dienā, kad pēc fighta ar dzīvokļbiedreni man steigšus vajadzēja uzpīpēt, un tanī brīdī nebija īpaši svarīgi, ka mugurā tikai īss halātiņš, jo mūsu trepēs tāpat reti kāds parādās. tanī brīdī es runāju pa telefonu un sarunā ar viņu neielaidos, bet svētdien tad nu viņš to halātiņkeisu neatstāja nepieminētu ("sooo, you walk around naked when you're stressed, right, hahahā? well, but in your case," - nekautri nopēta manu augumu - "it's not such a bad idea, hahahā") un tad arī sāka klāstīt par to savu modeļaģentūru, bet tad gan es viņam atvainojos, ka tagad nu man tiešām ir jāskrien, un viņš, aci piemiedzot, noteica, ka nekas, sarunu turpināsim vēlāk. mazais rakaris tāds.

nu neko, vārdsakot, tā tās dieniņas paiet; šodien bišķi jāpastrādā un jāiet pie jaukās bijušās kolēģes uzklausīt stāstus par ceļojumu (viņa savu atvaļinājumu bija izmantojusi, apbraukājot pusEiropu uz moča ar bojfrendu), kā arī, iespējams, uz šito. rītu, savukārt, iebrauc Fl., un pēc tikšanas galā ar dažām praktiskas dabas lietām plāniņā ierakstīts baļļuks ar cigareštīšanas tutjoriaļa elementiem (jā, es cigaretes esmu tinusi varbūt divreiz dzīvē; kaut kad jau tas ir jāiemācās, jo tai Londonijā tak par pīpītēm vulgaris noplēš deviņas ādas). tā, lūk; un arī pie friziera apgriezties būtu kādā brīdī jāiespēj, jo šitā, ar matiem pa visu seju, jau vairs nav aršana, un, kā man norādīja draudziņi, es jau sāku izskatīties tā, it kā nāktu no septiņdesmitajiem. and so it goes, kā teiktu Vonne.

es nezinu, kā jums, bet mums ar mala te ir paradiskotēka, klausoties Riannu un Black-Eyed Peas! nu, a "paradiskotēka" nozīmē to, ka ir slinkums piecelties kājās un ir tikai ritmiski jākustina ķermeņa augšdaļa. kas man atgādina, kā izgājušnakt Taškentas lidostā sapazinos ar vienu krievu militāristu un celtnieku vienā personā, kurš lepni stāstīja, ka pie viņa, Sanktpēterburgā, esot liels un ļoti labs klubs - "Kolbasnij ceh". mums ir maziņš, bet arī ļoti labs. dam-tratatam, dam-tratatam, i shot a man down.

fantastika. estetā centos bikiņ piebremzēt mincītes nobarošanās tempus, palūkoju pēc devu instrukcijas barības pakas otrajā pusē, cītīgi sekoju norādītajiem gramiem. kas notiek. vakar tas mazais monstrs paņerkst, paņerkst, es - neko, sirds kā akmens. pēc brītiņa skatos - hmm, kas ta' tas te tāds, mobilā lādētāja vada gals tāds pajocīgs izskatās. ā, izrādās, tas tāpēc, ka vads pa vidu pārgrauzts :) nu, neko, pasmējos un lieki nebēdāju, jo krājumā ir vēl kādi divi lādētājvadi no nelaiķa telefoniem, un šitādi izgājieni no kaķkas puses nebija iepriekš bijuši. labi, dzīvojam tālāk, a kas notiek šovakar. šrubinos kaut ko savā nodabā, Andeļmandeles produkciju sagatavojot, te piepeši no manas istabas kaut kādi neieraksti krakšķi. paausos, paausos - bet neko, lai jau tas kaķs padraiskojas savā nodabā, neiešu jau nu traucēties. pārstundu vēlāk ienāku istabā, skatos - ..jā, kas tad tas, uz zemes stāv nedaudz apgrauzts Blumberga akvarelis!

fsjo, lai tās instrukcijas iet dirst, barošu to bestiju pa savam!

ATJ. nupat zem gultas atradu arī pusēstu plakātu, ar kuru draudziņi mani sagaidīja lidostā, kad atgriezos Latvijā. visgaršīgākais vārds ir bijis "Dzimtene", kā rādās. sīkā šmurgule!

..un tā nu savu šīvakara sliktas kvalitātes šķiņķi jeb spamu gribu nobeigt ar to, ka izvirzu hipotēzi, ka man ir vislieliskākais kaķis visumā. bolās uz mani savām lielām acēm, uz dīvānatzveltnes guļot, tad izstiepj pakaļķepas kā iz kādas Havajsalu ceļojumu reklāmas un vienu no acēm PIEMIEDZ. es esmu naturāli pa grīdu izplūdusi, divreiz.

ir man te viens tāds jancīgs kaimiņš stāvu augstāk - itālis. agrāk bija itin sprauns, to vien darīja, kā joņoja pa to trepi augšā-lejā, un kad vien mums sanāca sastapties, klēbējās man klāt, visu ko klārēdams: tad viņam šitais, tad tas, un vienureiz viņš vispār bija izdomājis, ka mūsu poģikam vajagot jaunu durvi, un toreiz viņš man ziņoja, ka no manis gribot divsimt latu par to iekasēti. (wtf, par divsimt latiem no katra dzīvokļa tām durvīm būtu jābūt no marmora ar apzeltītu kliņķīti, ja, nu un, loģiski, nekādus divsimt latus viņš neredzēja kā savas ausis, pieņemot, ka viņš tās neapskata spogulī.) un visu laiku kaut ko itāliski auroja trepēs, vai citreiz - angliski, bet viņa izrunas dēļ tas tāpat vien itāliski izklausījās.

nu un tad es aizbraucu uz to spāņūzīšu zemi, un atgriežoties, ņemot vērā manu praktiski neeksistējošo atmiņu attiecībā uz sadzīviskām lietām, es par šamā eksistenci vispār biju aizmirsusi. nu i neko, par sevi viņš īpaši arī neatgādināja - ne vairs auroja trepēs, ņikā. vienreiz gan viņam izdevās mani izfrīkautot tā pa gandrīz nopietnam - atgriezos mājās, slēdzu vaļā durvis, te pēkšņi jūtu - lūr uz mani. palūkojos pustrepi augstāk - āreče, vot i viņš, mēnestiņš, skatās uz mani tādu pustraku skatu. es tāda - emm, labdien, šis neko, lūr, lēēēnām kāpj tuvāk, un tad pēc labas iepauzēšanas saka tādu viltīgu "āāāāhāāā, there you are", bet nu tādā sātaniskā tonītī, to jau nemaz nevar aprakstīt. es, kā jau minēts, neatceroties šamā fizionomiju kopš pēdējās tās redzēšanas reizes apmēram divus gadus atpakaļ, biju bezpoņatkās - kas ir šis ērmotais tips manās trepēs un ko viņš no manis grib, tā kā uz to fiksāko atslēdzu to savu divslēdzeņu durvi un iemetos dzīvoklī, pirms vēl šis bija paguvis piekļūt man tuvāk, vēl pa ceļam izmetot kaut ko a la "nē, nē, jūs mani ar kādu jaucat".

pēc tam dzirdēju, ka šis vēl kādu labu laiciņu mīņājās pie manām durvīm, elpoja un, kā izklausījās, mēģināja lūrēt pa manu lūrēšanai izmēra pēc itin piemēroto vienu no atslēgscaurumiem. nu, neomulīgi što-ta, es ar savu neknapo iztēles spēju jau tur tādu kā potenciālo pusjukušā maņijaka-izvarotāja biudīti iz viņa biju iztēlojusi, akurāt kā tanī NERD dziesmā, vane, hihi. nubet laiks gāja, maņijaki aizmirsās un vairs neuzglūnēja, un tik pēc vienas itāliskas lamāšanās trepēs atminējos, āāā, pareizi, bij tak man viens tāds kaimiņš itālis, kurš to durvi ar zelta kliņķīti gribēja taisīt, nuja, tas jau būs tas pats. vēl kādi viņa eksistences apstiprinājumi bija palaikam dzirdamie škandāli no augšstāva - tas vīrietis brutāli kliedza un lamājās uz to savu nabaga piedzīvotāju, - piem., ka "shut the fuck up, all you say is bullshit, you're a zero", utt. (šito piedzīvotāju es nu nekādīgi nesaprotu, kā var visu ko šitādu apzināti destruktīvu un klausīties un pēc tam ar tādu turpināt dzīvot kopā. nēēēnulab, saprotu jau, ja tā ļoti pamēģina - būsim reāli, uz lielā foršo dūdiņu skaita fona Latvijā ir stipri maz tomēr to foršo vīriešu, un tad nu varbūt pēc dekādēm ilgām mocībām ar kaut kādiem memļakiem, iespējams, uznāk gatavība samierināties ar šitādu "stingrās rokas" pieeju. un tā. bet nē, saprašana vēl nav akceptēšana, un es ceru nekad līdz kaut kam tādam nenodzīvoties - katrai no mums jau patīk, ja tevi māk atspiest pret sienu (tā nav metafora), bet ja tam klāt nāk arī "you're a zero" attieksmīte, tad paldies par kūkām.)

nu vuooot. a nu kas notiek tāļāki? - tāļāki tā, ka es vienudien to lohu atkal satopu trepēs, abet šoreiziņ ne vairs tādu jestriņi pa trepi augšā-lejā joņojošu, kā senajās dienās, bet gan tādu, ar - joprojām - pusjukušu un naida pilnu sejas izteiksmi, bet tas nav viss - ar kārtīgiem kruķiem arī. tad nu viss bija skaidris, kur tas agrākais dipadu-dapadu palicis, džeks pārvietojās ar ātrumu kādi divi pakāpieni minūtē un elsa vēl niknāk kā toreiziņ, pēc manis izfrīkautošanas trepēs. ..nu, un, man liekas, dieviņš viņu sodījis. :)