ir man te viens tāds jancīgs kaimiņš stāvu augstāk - itālis. agrāk bija itin sprauns, to vien darīja, kā joņoja pa to trepi augšā-lejā, un kad vien mums sanāca sastapties, klēbējās man klāt, visu ko klārēdams: tad viņam šitais, tad tas, un vienureiz viņš vispār bija izdomājis, ka mūsu poģikam vajagot jaunu durvi, un toreiz viņš man ziņoja, ka no manis gribot divsimt latu par to iekasēti. (wtf, par divsimt latiem no katra dzīvokļa tām durvīm būtu jābūt no marmora ar apzeltītu kliņķīti, ja, nu un, loģiski, nekādus divsimt latus viņš neredzēja kā savas ausis, pieņemot, ka viņš tās neapskata spogulī.) un visu laiku kaut ko itāliski auroja trepēs, vai citreiz - angliski, bet viņa izrunas dēļ tas tāpat vien itāliski izklausījās.

nu un tad es aizbraucu uz to spāņūzīšu zemi, un atgriežoties, ņemot vērā manu praktiski neeksistējošo atmiņu attiecībā uz sadzīviskām lietām, es par šamā eksistenci vispār biju aizmirsusi. nu i neko, par sevi viņš īpaši arī neatgādināja - ne vairs auroja trepēs, ņikā. vienreiz gan viņam izdevās mani izfrīkautot tā pa gandrīz nopietnam - atgriezos mājās, slēdzu vaļā durvis, te pēkšņi jūtu - lūr uz mani. palūkojos pustrepi augstāk - āreče, vot i viņš, mēnestiņš, skatās uz mani tādu pustraku skatu. es tāda - emm, labdien, šis neko, lūr, lēēēnām kāpj tuvāk, un tad pēc labas iepauzēšanas saka tādu viltīgu "āāāāhāāā, there you are", bet nu tādā sātaniskā tonītī, to jau nemaz nevar aprakstīt. es, kā jau minēts, neatceroties šamā fizionomiju kopš pēdējās tās redzēšanas reizes apmēram divus gadus atpakaļ, biju bezpoņatkās - kas ir šis ērmotais tips manās trepēs un ko viņš no manis grib, tā kā uz to fiksāko atslēdzu to savu divslēdzeņu durvi un iemetos dzīvoklī, pirms vēl šis bija paguvis piekļūt man tuvāk, vēl pa ceļam izmetot kaut ko a la "nē, nē, jūs mani ar kādu jaucat".

pēc tam dzirdēju, ka šis vēl kādu labu laiciņu mīņājās pie manām durvīm, elpoja un, kā izklausījās, mēģināja lūrēt pa manu lūrēšanai izmēra pēc itin piemēroto vienu no atslēgscaurumiem. nu, neomulīgi što-ta, es ar savu neknapo iztēles spēju jau tur tādu kā potenciālo pusjukušā maņijaka-izvarotāja biudīti iz viņa biju iztēlojusi, akurāt kā tanī NERD dziesmā, vane, hihi. nubet laiks gāja, maņijaki aizmirsās un vairs neuzglūnēja, un tik pēc vienas itāliskas lamāšanās trepēs atminējos, āāā, pareizi, bij tak man viens tāds kaimiņš itālis, kurš to durvi ar zelta kliņķīti gribēja taisīt, nuja, tas jau būs tas pats. vēl kādi viņa eksistences apstiprinājumi bija palaikam dzirdamie škandāli no augšstāva - tas vīrietis brutāli kliedza un lamājās uz to savu nabaga piedzīvotāju, - piem., ka "shut the fuck up, all you say is bullshit, you're a zero", utt. (šito piedzīvotāju es nu nekādīgi nesaprotu, kā var visu ko šitādu apzināti destruktīvu un klausīties un pēc tam ar tādu turpināt dzīvot kopā. nēēēnulab, saprotu jau, ja tā ļoti pamēģina - būsim reāli, uz lielā foršo dūdiņu skaita fona Latvijā ir stipri maz tomēr to foršo vīriešu, un tad nu varbūt pēc dekādēm ilgām mocībām ar kaut kādiem memļakiem, iespējams, uznāk gatavība samierināties ar šitādu "stingrās rokas" pieeju. un tā. bet nē, saprašana vēl nav akceptēšana, un es ceru nekad līdz kaut kam tādam nenodzīvoties - katrai no mums jau patīk, ja tevi māk atspiest pret sienu (tā nav metafora), bet ja tam klāt nāk arī "you're a zero" attieksmīte, tad paldies par kūkām.)

nu vuooot. a nu kas notiek tāļāki? - tāļāki tā, ka es vienudien to lohu atkal satopu trepēs, abet šoreiziņ ne vairs tādu jestriņi pa trepi augšā-lejā joņojošu, kā senajās dienās, bet gan tādu, ar - joprojām - pusjukušu un naida pilnu sejas izteiksmi, bet tas nav viss - ar kārtīgiem kruķiem arī. tad nu viss bija skaidris, kur tas agrākais dipadu-dapadu palicis, džeks pārvietojās ar ātrumu kādi divi pakāpieni minūtē un elsa vēl niknāk kā toreiziņ, pēc manis izfrīkautošanas trepēs. ..nu, un, man liekas, dieviņš viņu sodījis. :)

šis ir viens oīīībļā vakariņš (es atvainojos). nopļāpājos ar draudzenīti par to, ka man, vot, te pēd.laikā visādas Zīmes rādās, tipa - viskautkādi cilvēki out of fuckin nowhere uzrodas manā dzīvē un pasaka Tieši Tās lietas, ko man Tieši Tajā brīdī vajag dzirdēt, n shit, - un šī tēma ir garāka izvērsuma vērta, vispār tā ir vienkārši MEŽONĪGI gara izvērsuma vērta, - BET es viņu nafig tagad neizvērsīšu, joooo...mantetagad rokas ir saskrāpētas asinīs un raustās, un kājas vispār šas atteiksies aiz pārsaluma. jo - kas notiek šovakar pēc tam kad es ar draudzenīti par Zīmēm nopļāpājos? - tipa, sākumā nekas, jo nobruka vakara plāns un mūvijs nebija mums vajadzīgajā laikā, un mēs aizgājām pa mājām, man vēl pagūstot papurpināt, ka man gribas sum action tonite, un kātadtā, ka nebūs; BET TAD - es aizeju gandrīzjau līdz mājiņām, a kasturtāds taisni uz mana mājiņu stūra, tāds maziņš, glaudīgs, pārbijies un izsalcis? - pareizi, mazs košaks, acīmredzami no mašīnas izmests un bezpoņatkās ap Double Coffee starp mašīnām un cilvēkiem skraidošs. es turtā viņam sākumā tā garāmejot tik tādu "hey there little feela'" sveicieniņu padevu, bet šis man uzreiz actiņās skatās, un ņau un jāglaudās gar kājām un cerīgi jāskatās actiņās vēlreiz. un Imploužens jau nav nekāds akmenssirdis - nāāi, galīgi nav, viņš izplūst pa grīdu pēc šitādiem košaka izgājieniem un konstatē faktu, ka, hei, Liktenz viņas vietā ir atrisinājis diļļemu būt vai nebūt košakam mājās, jo piegādā pats to viņai teju piedurvē. nu ko, Imploužens akceptē šitādu pavērsienu, laipni saka košakam "minc, minc, minc" un vedina uz durvju pusi, un košaks seko arī - kā tāds sunīc, tāds priecīgs un cerīgs; BET TAD - ou noes, TAD piepeši atskan baigais bladāc, un pue ieejas Imploužena iekšpagalmiņā nogāžas ahujennākais ledus blāķis (es atvainojos), un košaks, protams, ir prom.

tad ir tipa priekškars un starpbrīdis, kura laikā Imploužens kopā ar kādu balinātu špiļkainu dūdiņu, kura pie notikuma vietas bija uzpīpot iznākusi, saka minc-minc un meklē košaku FAKIN EVRĪVĒR; pa to starpu vienā brīdī Imploužens jau ir iehevojis trīs kaķbarības paciņas un sirdī jau smukas idilles izlolojis, kā nu tagad labi dzīvos kopā ar mīļo, jauko Murrisonu. nu jā, un tad pēc kādas stundas no viena pakšķa tā tramīgi parādās arī a.god.Murrisons, šoreiz gan tāds - stipri rezervētāks pret Imploužena personu, jo sliktā piemiņā glabā Imploužena izgājienus ar ķeršanu aiz čupra (nu jā, tie laikam palika nepieminēti pirmajā cēlienā), - bet tā palēnītēm, palēnītēm darbības vieta ar kaķbarības palīdzību tomēr bikiņ pabīdās atkal Imploužena iekšpagalmiņa virzienā. nu jā, un kā tur nu bija dramaturģijā, fak, aizmirsu, bet nu tur bija tas crucial point, un šitanī ludziņā tas visnotaļ attiecas uz spēju roku kustību čupra virzienā, nerezultatīvu košaka spārdīšanos Imploužena tvērienā, darbības vietas strauju pārvietošanos iekšpagalmiņā iekšā, kur - jā, kur košakam tomēr ar nebalsī izdvestu MUARRRRŠŅĀĀĀĀĀĀRRRR un monstrozu ieķeršanos Imploužena rokā izdodas izlauzties brīvībā un pazust bez pēdām fakin kupenās. nu. dēm. un Imploužens jau pēc tam var tur maigā balsītē ūjināties un minc-minčoties tanī pagalmā, un izskatīt visas aces un pakšus, vairākiem kaimiņiem piepalīdzot, bet košaks - kā ūdenī iekritis. vot.

nu, un tagad šitanī galā bezpoņatkas, kā nu tālāk darīt un kā būt. plāns ir ierīkot lejā, pie durvīm, waterproof midziņu, lai mazais nabags kaut kur dabū nakti nošņākties, un atstāt vēl arī kādu daļu no tā fakin KIT KAT, ar kuru ir notriepta arī visa svaigi mazgātā jaka. nu, un ja pēc visa šitā tas mazais, pārbijušais vells nesapratīs, ka viņš ir Mans Murrisons, tad - nu.. tātad viņš tas nebūs. un, piedo', Likteni, ja Tu man tiešām sūti Zīmes, tad, davai, nākamreiz tādā bikiņ nepārprotamākā veidā, okei? - ..bet tomēr man patīk Tava operatīvā reakcija uz frāzi, ka dūdiņš vēlas "sum action tonite", hahah :)

bujakaša, ballīte skeiteru parkā izrādījās nevis vienkārši parasta ballīte jancīgā vietā, bet gan skeiteru ballīte. nopietni, viņi bija VISUR, es biju ameizēta - viss teritorijs kā nosēts ar jauniešiem baikās un adītās cepurītēs un visā kamā platā, kuri to vien dara, kā savā starpā sabļaustās un izpilda smieklīgās sasveicināšanās kustību kombinācijas kā 90tajos - nu tur, dūrīšu sasišana, otra plaukstas ar pirkstgaliem pakutināšana, sabakstīšanās ar pleciem, etc, etc. es nopietni biju gar zemi no šitā, biju domājusi, ka šāda veida izpildīšanās līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai parodisku joku un "Glābējzvana" sēriju veidā, bet izrādās, ka nope, tā ir veselas 21.gs. jauniešu daļas ikdiena! nu labi. nu, un Grēviņš, cik nu paspējām redzēt, spēlēja kaut ko galīgi negrēviņisku, bet Har.to izskaidroja ar to, ka, atrodoties Romā, jāizturas kā romietim. mēs arī nolēmām uzvesties kā romietes un, gaidot rindā un tuļķeni, izveidojām pašas savu skeiteru sasveicināšanās kombināciju, ko gan bija ļoti grūti bez pārtraukumiem izpildīt, jo bija jāsmejas pilnā kaklā. un Har.teica, ka droši vien pārējo tuļķenes rindā gaidītāju (t.i.,skeiteru) acīs mēs izskatāmies pēc mātēm, kas, lai saviem bērniem liktos laikmetīgas, cenšas runāt "stilīgi", finālā izklausoties vien smieklīgi un muļķīgi, bet es domāju, ka tā nav, jo, atšķirībā no tām mātēm, kuras taču cenšas no visas sirds, mēs vienkārši ņirgājamies. pasākums pats diez kas nebija, plikais spāņu dīdžejs visu laiku lika tikai mūziku, ko varētu audiāli raksturot kā "tuf-tuf-īīk" - kas, šķiet, ne pārāk sajūsmināja arī pašus skeiterus, jo viņi vairāk klausās Limp Bizkit un tamlīdzīgus grupējumus -, un es jau varu dejot pie paša vella, bet šoreiz kaut kā tam nebija noskaņojuma, un finālā mēs pārvācāmies tomēr uz Pienu, koncerta successu sarakstiņā ierakstot vien ieskata gūšanu mums pilnīgi svešā subkultūrā, kā arī prikolīgo nokļūšanu līdz pasākuma vietai, naktī lienot caur patiltēm, kaut kādiem jocīgiem pagalmiem ar rejošiem suņiem un pīpējot uz sliedēm (Int., kas bija paņēmusi līdz savu profesionālo fotoaparātu, pamanījās uztaisīt arī visādas biudiņas un atzina, ka tās izskatās drīzāk pēc ballītes Baltkrievijā). anubet Pienā man arī beigu beigās nelikās baigi intērsanti, kas laikam nozīmē, ka man laikam vēl nav īstais laiks atgriezties pie tiem jūsu rautiem, neīstajiem smiekliem un alkagoļiem, mani tas viss neinteresē, mani tagad interesē tikai meditācijas kalna galā, omm. ā, vēl tās skeiteru ballītes sakarā aizmirsu pieminēt, ka tur bija diezgan smuki, vīrišķīgi džeki un tur es sajutos mazlietiņ kā Spānijā - nu, tādā ziņā, ka meiteņu nav miljonzreiz vairāk par puikiem un ka tie puiki arī reāli izrāda interesi par meitukiem -, bet diemžēl lielākā daļa no viņiem varētu būt mani dēli, kā arī es ļoti neatbalstu adītu micīšu nēsāšanu iekštelpās plikas stilošanas dēļ, jo tad es tos cilvēkus nespēju uztvert nopietni.

bet nu labi, vakardiena ir cauri, šodiena iz pilna ar kaut kādu vīriešu aktivizēšanos manā virzienā, piem., exTheOns raksta par saviem piedzīvojumiem Latīņamerikā un ka tagad došoties 6 nedēļu garā tripā ar kaut kādu zvejas laivu no Meksikas uz Kostariku. bet tas nekas, mani šitais viss vairs dziļi neskar, un, ja es šodien miršu, tad tas būs nevis no sirdēstiem, bet no mātes mārrutkos un etiķī marinētajiem gurķīšiem, kas ir a real hardcore garšas ziņā, tomēr šķita pareizā izvēle tādai dienai kā šī, tādēļ izēdu visu lielo burku. ņam, ņam, ņam, tā tā dzīvīte paiet.