esmu nolēmusi vairāk pierakstīt notikumus, nevis norises galvā

bujakaša, ballīte skeiteru parkā izrādījās nevis vienkārši parasta ballīte jancīgā vietā, bet gan skeiteru ballīte. nopietni, viņi bija VISUR, es biju ameizēta - viss teritorijs kā nosēts ar jauniešiem baikās un adītās cepurītēs un visā kamā platā, kuri to vien dara, kā savā starpā sabļaustās un izpilda smieklīgās sasveicināšanās kustību kombinācijas kā 90tajos - nu tur, dūrīšu sasišana, otra plaukstas ar pirkstgaliem pakutināšana, sabakstīšanās ar pleciem, etc, etc. es nopietni biju gar zemi no šitā, biju domājusi, ka šāda veida izpildīšanās līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai parodisku joku un "Glābējzvana" sēriju veidā, bet izrādās, ka nope, tā ir veselas 21.gs. jauniešu daļas ikdiena! nu labi. nu, un Grēviņš, cik nu paspējām redzēt, spēlēja kaut ko galīgi negrēviņisku, bet Har.to izskaidroja ar to, ka, atrodoties Romā, jāizturas kā romietim. mēs arī nolēmām uzvesties kā romietes un, gaidot rindā un tuļķeni, izveidojām pašas savu skeiteru sasveicināšanās kombināciju, ko gan bija ļoti grūti bez pārtraukumiem izpildīt, jo bija jāsmejas pilnā kaklā. un Har.teica, ka droši vien pārējo tuļķenes rindā gaidītāju (t.i.,skeiteru) acīs mēs izskatāmies pēc mātēm, kas, lai saviem bērniem liktos laikmetīgas, cenšas runāt "stilīgi", finālā izklausoties vien smieklīgi un muļķīgi, bet es domāju, ka tā nav, jo, atšķirībā no tām mātēm, kuras taču cenšas no visas sirds, mēs vienkārši ņirgājamies. pasākums pats diez kas nebija, plikais spāņu dīdžejs visu laiku lika tikai mūziku, ko varētu audiāli raksturot kā "tuf-tuf-īīk" - kas, šķiet, ne pārāk sajūsmināja arī pašus skeiterus, jo viņi vairāk klausās Limp Bizkit un tamlīdzīgus grupējumus -, un es jau varu dejot pie paša vella, bet šoreiz kaut kā tam nebija noskaņojuma, un finālā mēs pārvācāmies tomēr uz Pienu, koncerta successu sarakstiņā ierakstot vien ieskata gūšanu mums pilnīgi svešā subkultūrā, kā arī prikolīgo nokļūšanu līdz pasākuma vietai, naktī lienot caur patiltēm, kaut kādiem jocīgiem pagalmiem ar rejošiem suņiem un pīpējot uz sliedēm (Int., kas bija paņēmusi līdz savu profesionālo fotoaparātu, pamanījās uztaisīt arī visādas biudiņas un atzina, ka tās izskatās drīzāk pēc ballītes Baltkrievijā). anubet Pienā man arī beigu beigās nelikās baigi intērsanti, kas laikam nozīmē, ka man laikam vēl nav īstais laiks atgriezties pie tiem jūsu rautiem, neīstajiem smiekliem un alkagoļiem, mani tas viss neinteresē, mani tagad interesē tikai meditācijas kalna galā, omm. ā, vēl tās skeiteru ballītes sakarā aizmirsu pieminēt, ka tur bija diezgan smuki, vīrišķīgi džeki un tur es sajutos mazlietiņ kā Spānijā - nu, tādā ziņā, ka meiteņu nav miljonzreiz vairāk par puikiem un ka tie puiki arī reāli izrāda interesi par meitukiem -, bet diemžēl lielākā daļa no viņiem varētu būt mani dēli, kā arī es ļoti neatbalstu adītu micīšu nēsāšanu iekštelpās plikas stilošanas dēļ, jo tad es tos cilvēkus nespēju uztvert nopietni.

bet nu labi, vakardiena ir cauri, šodiena iz pilna ar kaut kādu vīriešu aktivizēšanos manā virzienā, piem., exTheOns raksta par saviem piedzīvojumiem Latīņamerikā un ka tagad došoties 6 nedēļu garā tripā ar kaut kādu zvejas laivu no Meksikas uz Kostariku. bet tas nekas, mani šitais viss vairs dziļi neskar, un, ja es šodien miršu, tad tas būs nevis no sirdēstiem, bet no mātes mārrutkos un etiķī marinētajiem gurķīšiem, kas ir a real hardcore garšas ziņā, tomēr šķita pareizā izvēle tādai dienai kā šī, tādēļ izēdu visu lielo burku. ņam, ņam, ņam, tā tā dzīvīte paiet.