meh! tikko uzzināju par Wilderness festivālu - cilvēki ar teltīm brauc uz kaut kādu parku, kur visu vīkendu piedalās visdažādākajos vorkšopos, klausās iedvesmojošos dažādu jomu profesionāļos, skatās teātrizrādes, klausās dzejas lasījumus etc, etc. mājslapiņu apskatot, konstatēju, ka tur ir arī mjūziksadaļa, kuras ietvaros uzstāsies Spiritualized (jīhā!) un Wilco! very tempted, vienvārdsakot.

nākošais solis: izčekot cenas; lētākā adult weekend pass - 129 mārciņas, ar booking un transaction fee kopā sanāk 146 mārciņas. nākošais solis: izčekot atrašanās vietu; pasākums ies vaļā frickin ellē vellam uz ragiem netālu no ČARLBURIJAS, kas ir miests nekurienē un pavisam noteikti tālu no manas šībrīža dzīvesvietas. tātad vēl arī transports, telts būtu jāpērk un tur arī kaut kas jāēd. 250 mārciņas minimums. fakin hell, kā teiktu mans kaitinošais ukraiņu dzīvokļbiedrs!

viss, pēdējais brīdis sākt pelnīt lielo piķi; man gribas varbūt elitāras, bet jēgpilnas izklaides.

bet pagaidām - pabeigšu ēst savus pelmeņus un iešu uz Annas Frankas dienasgrāmatas izstādi, kura man te ir ar kājām aizejamā attālumā un par velti, kā arī neprasa telts iegādi. nu jā.

manas dienas paiet darba sludinājumu un konferenču apmeklēšanas piedāvājumu sijāšanā, un pārtraukumos mēs ar Silv.sevi izklaidējam ar plāniem iet izlūkos uz scientologu baznīcu. pārdieniņ apakaļ viņa bija kaut kā sākusi pētīt attiecīgo subj., un brīdī, kad viņa ar draudzeni pie Blackfairs metrīša stacijas piepeši uzskrēja tai mājai virsū, bija skaidrs, ka tā ir ZĪME, un nu nedēļas nogalē mēs iesim uz turieni (pazviegt). gribu arī aiziet uz melno katoļu baznīcu, kura esot tepat netāļi no manas Austrumlondonijas rezidences - arī par to man pastāstīja Silv.; vienurīt viņas bija tai gājušas garām ar citu drušku, atgriežoties mājās no viena reiva pārteja un joprojām esot zem MDMA; baznīcas pagalmā pie durvīm esot stāvējusi omulīga un entuziastiska nēģeriete, kura gospeliskā balsī viņām uzsaukusi: "come in, sisters, everybody's welcome!". tobrīdiņ viņas baltās poļu māsas iekšup vis negāja, jo bija prātīgi nospriedušas, ka TĀDS trips tai rītā būtu drusciņ par traku, bet nu gan mēs iesim.

un vispār ir viegls pavasaris, mana galva griežas no tā, cik ļoti es cenšos viņu atvērt vieglākai dzīves uztverei, un ļoti mīlu Neutral Milk Hotel. ap sirdi ir labi, un viss notiek.

( sīkumainas kasīšanās )

bija sarunāts iet uz kino "Draivu" skatīties. rit minūtes, Goslings ķinītī jau nervozi ielūkojas pulkstenī, savu uzstāšanos uz ekrāna taisīdamies sākt, sirdsāķis arī tāds tramīgs gaida pabā pie metrostacijas, a tikmēr implozijs, riktīgi vainīgs par kavēšanu juzdamies, joņo pa tiem metro eskalatoriem kā traks.

nu, joņo, joņo, a te piepeši - DENGŠ, spēja sāpe kājā, tāda, ka uz priekšu tikšana jau pavisam apgrūtināta. nu ņiko, aizplosās pēdējiem spēkiem līdz metrītim, brauciena laikā mēģina kaut kā to muskuli masēt, bet figu palīdz, krampīts tāds ne pa jokam. tas vēl nebūtu nekas, ja vien - DENGŠ - tāds pats brandzinieks ar minūtes atstarpi neiemestos arī otrā kājā. dēēēm! un jāskrien taču, Goslings ar vienu kāju jau uz ekrāna!

nu neko, no metrīša kaut kā ardievuzpusēm izkāpu, bet tālāk - ne pa kam; kocīgām kājām pa peronu aizklamzojos līdz sienai, kur pieturēties; sajūta - pilnīgs vakafaks, jo krampji man visā līdzšinējā dzīvē bija gadījušies tik vienreiz, a tagad - tādi spēji, nepamatoti, ABĀS kājās un vēl brīdī, kad jāsteidzas! pakustēt uz priekšu nevar, līdzcilvēki uz perona neizpratnē lūr virsū, sirdsāķim piezvanīt nevar, jo pazemē nav zonas.

nēnu galu galā tagad es pie tās sienas vairs nestāvu (internetkonekšena jau pazemē arī nav), pēc kāda brīža tāda lēnītiņa kustētspēja atgriezās; paldies Dievam, pa īstām trepēm bija jāuzkāpj tikai viens posms, pārējais - ar eskalatoriem, un tad jau no stacijas varēja sūtīt SOS sirdsāķim, lai nāk glābt. šis sākumā nemaz ar' neticēja, domāja, ka es tik vien tā muļķojos, jo kurš on earth gan kaut ko kavē tāpēc, ka viņam metrostacijā abās kājās iemetas krampji? :) lai nu kā, kad atnāca - noticēja; čubinājām uz priekšu lēnītiņām kā internets Anglijā pēc tam, kad kaut kas ir nokačāts; pabā, lai tiktu uz otro stāvu, viņš mani mēģināja nest, bet mums abiem vienlaikus par to visu bija tā jāsmejas, tā jāsmejas, ka tas nekam nederēja.

bet vakars bija ļoti foršs, un es tagad zinu, kā jūtas invalīdi. Goslings lai pagaida līdz citai reizei; kaut gan - nafig man kino, kad jau dzīve pati mani ar savām pigorīgajām situācijām pietiekami izklaidē. trū storī.

vakar Old Spitalfields tirdziņā atradu savu ideālo mēteli, kā arī (ne vairs tirdziņā) pārstāju būt 'single'.

vakar ap deviņiem vakarā braucu ciemos pie saviem mīļajiem aktoniešiem. priekšpēdējā ielā, pa kuru nācās iet pirms būšanas klāt, tādā mazā, tumšā un nomaļā ielā, piepeši mani pārsteidza kņada un policija, un lozungi skaļruņos. tie izrādījās sīriešu demonstranti, kuri, policistu rindas apjozti, vicināja savus zilzaļbaltos karogus un izkliedza pantus par brīvību savai tautai. bet tas notika pie pavisam parastas ģimenes mājas, liekot tam visam izskatīties kaut kā..nepareizi, divas dažādas bildes izgrieztas no dažādiem kontekstiem un sadrāklētas kopā.

pēc tam izrādījās, ka tur dzīvojot sīriešu "pirmā lēdija", bet žēl, jo, to zinot, visa iepriekšējā rindkopa kļūst garlaicīga.

2012. gada sagaidīšanu var atzīmēt kā ļoti izdevušos. vakars bija pilns lulzu, i apmeklējot kaut kādus savādus skvotus, i kratot būtijus pie Gobziņa, i vazājoties apkārt ar gariem salmiņiem matos, uzdodot tos par masku, lai tiktu iekšā lētāk Nabaklabā (šādu galvas aksesuāru neizmēģinājušais nevar ne iedomāties, cik daudziem pretājā dzimuma pārstāvjiem tas dod iemeslu nākt ar tevi iepazīties, un "labdien, mēs esam citplanētieši", šķiet, būs frāze, kas vēl kādu laiciņu uzglabāsies mūsu klana folklorā), i iepazīstot jauko diennakts ūķi "Pie Maigas" (ja nemaldos), kur var nopirkt viegli sakaltušus čeburekus un kur vispār ir ļoti kolorīti. un arī bīdot kaut kādu smieklīgu, nekamā nebalstītu minidrāmu (vasarā deitotais skeletonists, uzzinājis, ka esmu Rīgā, pēc teju pusgadu ilga klusuma brīža piepeši bija izdomājis, ka mēs varētu divatā sagaidīt Jauno gadu; nu, es nezinu, viss, kas ar šo personāžu saistīts, šķiet apdvests ar tādu vieglu wtf dvesmu). bet pats, pats saviļņojošākais vakara brīdis noteikti bija maģisko divpadsmit sagaidīšana ļaužu barā pie Brīvības pieminekļa - ar šampi, salūtu ieskauto Mildu, himnu, lētajiem hitiem pēc tam un lēkāšanu garā ļaužu ķēdē apkārt piemineklim. mana mazā, sāpīgi mīļā Latvija.

alrighty-right. soma jau bija nosvērta, viss sapakots līdz pat matu ruļļiem, bet atlika savienoties alkoholam ar draudziņunisonu, kad jau rīt agri no rīta nekur nelidoju un palieku šeit vēl vairāk kā nedēļu.

vājš raksturs, sadodīts! :)

ouuu crap. pilnīgi neiedomājami. apskatos internetbankā - hmm, kastatetāds mums pie rezervētajām naudas summām uzrādās. a uzrādās tur maksājums uz - waitforit - MEKSIKU! neko no turienes pirkusi neesmu, ap to datumu neko neesmu pirkusi VISPĀR. uzgūglējot noskaidrojās, ka maksājuma saņēmējs ir.. kāda Meksikas viesu māja, par kuru ir norēķinājušies ar 600 peso (latvju naudiņās tie ir 23 lati ar kapeikām). vienīgais iemesls, kāpēc naudiņa līdz viesu mājai nav aizgājusi, ir tas, ka man nauda kontā ir citā valūtā, lati ir uz nullēm.

KĀ TAS IR IESPĒJAMS?? sūdi ir skāruši ventilatoru, un kāds ir nospēris manus kartes datus, lai apmaksātu savus vekeišenus no manas naudiņas, ja? un - ko man tagad darīt, karti slēgt??? ..rīt ielidoju Latvijā, un Swedbanka dabūs man kaut ko nopietni paskaidrot. citējot Lauri Reiniku, mī šokā.

aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).

ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?

anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!