divpadsmit

2012. gada sagaidīšanu var atzīmēt kā ļoti izdevušos. vakars bija pilns lulzu, i apmeklējot kaut kādus savādus skvotus, i kratot būtijus pie Gobziņa, i vazājoties apkārt ar gariem salmiņiem matos, uzdodot tos par masku, lai tiktu iekšā lētāk Nabaklabā (šādu galvas aksesuāru neizmēģinājušais nevar ne iedomāties, cik daudziem pretājā dzimuma pārstāvjiem tas dod iemeslu nākt ar tevi iepazīties, un "labdien, mēs esam citplanētieši", šķiet, būs frāze, kas vēl kādu laiciņu uzglabāsies mūsu klana folklorā), i iepazīstot jauko diennakts ūķi "Pie Maigas" (ja nemaldos), kur var nopirkt viegli sakaltušus čeburekus un kur vispār ir ļoti kolorīti. un arī bīdot kaut kādu smieklīgu, nekamā nebalstītu minidrāmu (vasarā deitotais skeletonists, uzzinājis, ka esmu Rīgā, pēc teju pusgadu ilga klusuma brīža piepeši bija izdomājis, ka mēs varētu divatā sagaidīt Jauno gadu; nu, es nezinu, viss, kas ar šo personāžu saistīts, šķiet apdvests ar tādu vieglu wtf dvesmu). bet pats, pats saviļņojošākais vakara brīdis noteikti bija maģisko divpadsmit sagaidīšana ļaužu barā pie Brīvības pieminekļa - ar šampi, salūtu ieskauto Mildu, himnu, lētajiem hitiem pēc tam un lēkāšanu garā ļaužu ķēdē apkārt piemineklim. mana mazā, sāpīgi mīļā Latvija.