manas dienas paiet darba sludinājumu un konferenču apmeklēšanas piedāvājumu sijāšanā, un pārtraukumos mēs ar Silv.sevi izklaidējam ar plāniem iet izlūkos uz scientologu baznīcu. pārdieniņ apakaļ viņa bija kaut kā sākusi pētīt attiecīgo subj., un brīdī, kad viņa ar draudzeni pie Blackfairs metrīša stacijas piepeši uzskrēja tai mājai virsū, bija skaidrs, ka tā ir ZĪME, un nu nedēļas nogalē mēs iesim uz turieni (pazviegt). gribu arī aiziet uz melno katoļu baznīcu, kura esot tepat netāļi no manas Austrumlondonijas rezidences - arī par to man pastāstīja Silv.; vienurīt viņas bija tai gājušas garām ar citu drušku, atgriežoties mājās no viena reiva pārteja un joprojām esot zem MDMA; baznīcas pagalmā pie durvīm esot stāvējusi omulīga un entuziastiska nēģeriete, kura gospeliskā balsī viņām uzsaukusi: "come in, sisters, everybody's welcome!". tobrīdiņ viņas baltās poļu māsas iekšup vis negāja, jo bija prātīgi nospriedušas, ka TĀDS trips tai rītā būtu drusciņ par traku, bet nu gan mēs iesim.

un vispār ir viegls pavasaris, mana galva griežas no tā, cik ļoti es cenšos viņu atvērt vieglākai dzīves uztverei, un ļoti mīlu Neutral Milk Hotel. ap sirdi ir labi, un viss notiek.

besī laukā! šitanī valstī neko nevar normāli nokačāt! tikko kaut ko nokačā, uzreiz internets sāk vilkties veca, KONTUZĒTA gliemeža ātrumā! un spotifaja bezmaksas divas stundas mūzikas nedēļā man ir beigušās! ko lai tagad dara!

abet citās ziņās ir tā, ka es laikam dzīvoju tumsā, bet Youth Lagoon es atklāju tikai tagad; ļoti labi, aizpildīs sapņaino un bīčhausīgo nišu uz kādu laiciņu.

aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).

ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?

anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!

šodien man ienāca prātā lieliska doma - turpat vai ģeniāla, jāatzīst - ka, ņemot vērā savu elastīgo darba grafiku, es tak varētu ķerties pie strādāšanas pēcpusdienās/agros vakaros, nevis no rītiem, kad, darbus pabeidzot, iet šo pilsētu iepazīt nav vairs nekāda iekāriena, jo viss jau tumšs, auksts un nemīlīgs, un slēgts. sacīts - darīts, un tā nu šorīt ķēros pie satriecošās idejas realizēšanas dzīvē Sitijas rajona izstaigāšanas izskatā. nu, "izstaigāšana" laikam pa štengru teikts, jo par vēlu sāku un vairāki esenšel objektiņi palika neapskatīti, tomēr paguvu padzīvoties i pa vairākām božņecām, i muzejiem, i ļoti daudz ielu apskatīties (kas man patīk visvairāk, jo tad var ar flomīti kartē atzīmēt, pa kurām ielām staigāts, un pēc tam ar gandarījumu novērtēt izveidojošos zirnekli. man tā karte ir istabā pie sienas, un kāds, ka tik ne peacemakers, prātīgi atzīmēja, ka iekrāsotais ceļu tīkls izskatoties pēc svastikas, bet nu cilvēki jau redz to, ko grib redzēt, VAI NE, Pīsmeiker, ja tas biji Tu). atgriežoties pie muzejiem, sera Džona Souna muzejs ir lovelovelove kubā un kvadrātā, jo tā ir tāda feina māja, ko laipnais sers pirms nāves bija novēlējis angļu tautai, pirms tam to (māju) apgādājot ar visādiem interesantiem fiņķikiem miņķikiem pēc savas gaumes un patikšanas, aizliedzot tur jebko mainīt, tā kā tā māja ir welcome back to the 19th century pilnīgpilnīgs. viens no oficiāli ievērības cienīgajiem fiņķikiem tur ir ēģiptiešu sarkofāgs, bet man vislabāk patika istaba ar gleznām. tas tāpēc, ka muzejā nonācu pēc četriem, kad bija jau stipri satumsis, bet sers (slavens arhitekts vispār) bija kritis uz dabisko apgaismojumu telpās, un pēc tiem pulksten četriem jau no dabiskā apgaismojuma caur stikla jumtiņiem un logiem ne čiku, ne grabu, tāpēc muzejs galīgi tumšs, un visur kur savietotās sveces situāciju īpaši neglāba. līdz ar to Gleznu istaba bija tumša kā nēģeris nē, bet mulats, un Hogārta satīriskās glezniņas diez ko redzēt pa tumsu nevarēja. BET tas nebija tas iemels, kāpēc man tur patika, nē - istabā bija arī jauks, sirms vīrs ar lukturīti, kurš, izdzirdējis kādas mātes un viņas mazās meitiņas sarunu, ka, "njā, it's quite dark", lukturīti arī lika lietā un pie viena arī sāka stāstīt par gleznās redzamo. ainiņa visai kinematogrāfiska tātad - mēs stāvam tās mazās istabiņas tumsā, un vienīgais, kas ir izgaismots, ir tie Hogārta gleznu tēli, kurus tanī brīdī sirmajam vīram ir iekāriens izgaismot, ar komentāriem a la "šeit tas vīrs ir pilnīgā bankrotā un apprec vecu, bagātu kundzi viņas naudas dēļ" (lukturīša gaismas stars apspīd jāvārdu sakošo pāri), "un te mēs varam redzēt viņa nabago gēlfrendu, kuru viņš tāpēc pameta" (gaismas strēle pārvirzās uz rokas lauzošo gēlfrendu gleznas miljonajā plānā). ūūūun tad vienā brīdī kungs ar lukturīti saka, nu labi, vispār jau mums šiten ir vēl viņa gleznas, bet tad mums jāaizloka šīs, - jo seram Sounam tanī istabā savulaik bija aptrūcies vietas. pilnīga māju atmosfēra tātad, nevis kaut kāds liels, glancēts muzejs: pamatīga šaurība, tumsa, kuru tikai druscīt kliedē sveces, čīkstošas grīdas, un viss nokrāmēts ar visdažādākajiem priekšmetiem (visbiežāk - bez aprakstiem). ejot garām vienam citam sirmam personāla vīram, uzķēru fragmentu no sarunas ar apmeklētāju - ka, "jā, nu tādi jau tie muzeji savos pirmsākumos bija". ai, vārdsakot, ļoti patika tātad :)

tā kā mantetāds rakstāmais noskaņojums uznācis, pāris vārdi par božņecām arī. redzēju vairākas no slaveno šķiras, bet man visvairāk patīk nejauši uziet kaut kādus random ūķīšus un tad brīnīties. šodien, piem., iegāju vienā tādā mazbaznīciņā, paveru durvis, a kas tad tas - nekādi garie soli un all that jazz, bet gan visa telpa iekārtota ar universitāšu stila galdiņiem, un cilvēki pie tiem mācās, logu vitrāžām, altārim un tādām lietām sevišķu uzmanību nepiegriežot. nu neko, Apgaismaismības koncepts into action. :) vakar, savukārt, bijām uz Olof Arnalds koncetu, kas notika St.Pancras baznīcā. koncerts bija vienkārši sa-trie-cošs, un viņa nospēlēja manu mīļāko savu dziesmu, bet, atgriežoties pie baznīcstāsta, Pancras kotējas kā baigā vērtība (oriģinālajā versijā bija viena no senākajām kristiešu kulta celtnēm), taču kas tur notika vakar? - vakar tur varēja nopirkt alu un pačurāt! kā arī Olof nekādīgi nevarēja uzskaņot vienu no savām gitārītēm, darīja to kādas piecas minūtes, nesekmīgos mēģinājumus pavadot ar sirsnīgu "FUCK!!!" izsaucienu, stāvot altārpriekšā. šitais jau, savukārt, tāds ļoti, ļoti postApgaismības konceptiņš.

es uzskatu, ka jāturpina realizēt lieliskā strādāšanas pa vakariem ideja un no rītiem jāiet visu ko skatīties. rīt ir plāniņš aiziet beidzot uz Teitu; jā, es šeit atrodos jau trīs mēnešus un neesmu to vēl izdarījusi, kā tāds slinks Neandertāles cilvēks (pakasu puncīti, atraugājos). neticami, bet šie mēneši ir paskrējuši garām raitā krosiņā, intensīvi strādājot, besoties un socializējoties. what a mixture, un tagad tai nāk vēl klāt visa beidzot apskatīšana! :) fin

tie landlordi tak reizēm uzvedas kā tādas klīrīgas, iedomīgas jaunuves, viens ārprāts. piem., zvana man tikko kaut kāds vīrietis, nober savu vārdu tādā ātrumā, ka to nevar saklausīt, un prasa, cikos mums rīt dzīvokļskatīšanās sarunāta. a mums nav sarunāta, man viss pierakstīts. prasu, vai nevar, lūdzu, atgādināt, par kuru dzīvokli ir runa, šis tāds - KĀĀĀ, TU NEATCERIES PAR KURU DZĪVOKLI IR RUNA, MĒS TAK ŠODIEN RUNĀJĀM?!!!, un.. noliek klausuli.

šķiet, ja tu pastāvīgi nodarbojies ar dzīvokļu izīrēšanu, būtu tā kā laiks atvadīties no naivitātes, domājot, ka, lūk, TAVS dzīvoklis jebkuram mājokļa meklētājam ir tas Vienīgais, ko viņš internetā apskatījies un kura izīrētājam piezvanījis, īpaši, ņemot vērā, ka šī tomēr ir Londona, kurā dzīvokļi pazūd ļoti ātri. tīri vai prasījās atzvanīt un pateikt kaut ko, bet nu labi. :)

tad vēl - pastāvīgi refrešojot sludinājumu lapas, var pamanīt interesantu tendenci - viena no lietām, kas portālos parādās rajona aprakstā ir - "multikulturālisms". tā ir tāda sadaļa, par kuru var balsot portāla lietotāji paši, lai raksturotu apkaimi - citas sadaļas ir, piemēram, "fashionable", "central", "well connected" un "good for market(s)" u.tml. interesanti redzēt "multikulturālismu" kā vienu no faktoriem, kas ietekmē vietas izvēli, bet, protams, būtībā tas ir caur puķēm pateikts imigrantu daudzums attiecīgajā rajonā. šad tad arī sarunās vai tml.uzpeld frāzes "wellll.. it's very MULTICULTURAL" (ar tādu "mjā" intonāciju), un tanos brīžos tā vien liekas, ka patiesībā šeit tas ir kļuvis par eifēmismu. es varētu daudz ko pateikt par to, ko, manuprāt, tas nozīmē, bet ir jāatgriežas pie dzīvokļu sludinājumiem.

dienas ir izvērsušās dzīvokļa medībās; patlabanējais potenciālais upuris nav tas vislieliskākais pasaulē, toties lēts un viegli no visurkurienes sasniedzams.

An.feini aprakstīja foršos Londonas rajonus, pielīdzinot tos iņģī ballītes meklējumiem Rīgā: dzīvot Kamdenā būtu tas pats, kas iet uz "Depo" (t.i., tur to varēja meklēt gadus desmit atpakaļ), dzīvot Šordičā/Brikleinā būtu tas pats, kas iet uz "Pulkvedi", savukārt dzīvot Stoukņūingtonā būtu tas pats, kas iet uz "Nabaklabu".

"Nabaklabā" mums dzīvot nesanāks, tomēr uz turieni viegli varēsim aizbraukt. fingers crossed, lai upuris rīt veiksmīgi nomedās saimnieka atsūtīta apstiprinājuma izskatā.

man ļoti patīk šis darbs, ko te daru, un šī kompānija vispār :) vakar, piem., bija runāts satikties Koventgārdenā ar vienu kolēgu, kura man nodos festivāla filmas, ko noskatīties. kā tas izvērsās - pēc filmu pieņemšanas/nodošanas akta Pat.pavēstīja, ka šovakar tur notiekot kaut kāds Vogue fešn pasākums, kur visādos fešn ūķīšos dodot dzērienus un uzkodas par brīvu, un ka, davai, ejam. labi, gājām arī, un sākotnēji atturīgi čomiskā komunikācija, kāda jau tā ir starp cilvēkiem, kuri tikko iepazinušies, izvērsās ļoti foršā kontaktā, kas, tā vien rādās, tālāk izvērsīsies sirsnīgā draudzībā. izstāstījām viena otrai savus dzīvesstāstus un izdzērām ļoti daudz šampanieša (un apēdām daudz tapu); Pat.ir ļoti jauka spāņu meitene, kura strādā vienā iņģī kinoteātrī, un tagad varu iet tur bez maksas iet skatīties visādus ārthausus - profit! ierados mājās ar autobusu no Brikstonas, joprojām drusku štimī, An.jau smējās, kāds foršs darbs mums, "māksliniekiem". par to man viņai sanāca netīšām drusku atriebties, noskatoties "Show me you genitals" dziesmu uz viņas parlamentārā datora, no kura historija šitais nekādi negribēja izdzēsties. ai, smieklīgi, vienvārdsakot.

un šodien pamodos vēlu, e-pastā jau bija atlīgojuši vairāki meili no direktores ar piezīmi "urgent" tematā; visa diena pavadīta, kārtojot distribution listes, un tagad, tā kā piepeši uzkārusies vienošanās ar izplatīšanas kompāniju un viena filma palikusi bez angļu subtitriem, šovakar priekšā stāv vēl 20 lappušu teksta tulkošana no spāņu valodas. frājdei, frājdei, lololol. un tulkot jau man ļoti patīk, ja vien lieta nebūtu tāda, ka jātulko ir no ieskanēta scenārija no 60. gadiem, kurā brīžam nevar neko salasīt.

bet skudras nepadodas, tāteikt, un active mode - on. tikmēr lejā, dzīvojamā istabā, guļ Pija, kura atgūstas no krūšu palielināšanas operācijas un tauku atsūkšanas; mjā, dzīve šeit ir viens vienīgs cirks.

pffffhhh, saņēmu ziņu no direktores, ka viņa patlaban esot ITĀLIJĀ un atpakaļ būšot vien 10. septembrī. meanwhile es varot "just get familiarised with the programme etc". bleh, wtf is THAT?! nēnuprotams, it kā jau varētu līksmot, ka man vēl ir 10 dienas, kurās neko nopietnu nedarīt, bet man tiešām gribas strādāt, jo citādi es izjūtu baigo degradāciju. un es te biju sataisījusies pirmajos mēnešos ļoti aktīvi strādāt, lai vēlāk būtu brīvāks un varētu sapelnīt papildus piķīti, pasniedzot spāņvalodu, a tagad viss karājas kaut kādā gaisā un nekonkrētībā, un grūti saprast, ar ko (laikiem, naudām) rēķināties. bez maz jāuzprasās uz vēl dažām haltūrām no mājām, bet to taču es varētu darīt arī no Rīgas. meh, KATALĀŅI.

un tad vēl es svārstos starp palikšanu šajā miteklī vēl mēnesi vs. pārvākšanos uz istabu tuvāk centram jau tagad. no vienas puses, palikšana šeit būtu drusku lētāka (kaut gan, pieskaitot transporta izmaksas, atšķirība nav nemaz TIK liela) un vienkāršāka, bez tam varētu sagaidīt savu draudzenīti atbraucam no Latvijas, kā arī, iespējams, pēc tam pārvākties uz citu dzīvokli kopā ar viņu. no otras, doma par dzīvošanu vēl vienu mēnesi šeit, ellē vellam uz ragiem a.k.a. Stretamhilā, man diez ko nepatīk, un kad jau man īsti šeit nav, ko darīt, līdz pašam 10.ajam, tad tās vismaz būtu kaut kādas pārmaiņas, bez tam, pārvākšanās oktobra sākumā varētu būt kudiš sarežģītāka, ņemot vērā, ka tieši tad festivāls ies vaļā vislielākajā no spariem. no pirmās puses atkal, man tiešām gribētos dzīvot ar An., jo viņa ir īsts enerģētisks mīļumiņš, un pēdējos gadus, kopš viņa dzīvo UK, mums maz ir sanācis būt kopā. hmmm, saka implozija un beidz savu domāšanu rakstveidā (starp citu, tas ļoti palīdz sakārtot haotiskas domas, tā kā pāārdon visiem, kuriem šis ir jālasa pret savu gribu (bet vienmēr tak jau var atfrendoties)). cheers :>

..un mitinos es pagaidām vienā Viktorijas laika mājiņā frickin' Stretamhilā pie draudzenes; vēl te ir kolorīta austrāliete Pija, kura ir trīsdesmit sešus gadus veca izbijusi striptīzdejotāja, notetovējusies gandrīz visā augumā. dzīvē viņai raibi gājis - no ģimenes aizbēgusi 16 gadu vecumā, tad bēgšanas karjeru turpināja, bēgot no sava kriminālā dragdīleru bojfrenda pa trim valstīm. tagad, kad bankrotējis viņas stiptīzklubs, kā arī vēlāk nodibinātais vingrošanas klubs, viņa strādā plastiskās ķirurģijas klīnikā, kur viņai kā menedžerei ar atlaidi ik pa laikam sapilda lūpās botoksu, padarot viņu līdzīgu transvestītam un/vai Albas hercogienei.

bet nu tas tā, kontaktiņš mums ir jauks, un jau pirmajā rītā dabūju dzirdēt par Pijas nākamajām ieplānotajām ķirurģiskajām manipulācijām (krūšu palielināšanu un tauku nosūkšanu) un brokastis aizvadīju ar silikona implantu rokā. vēl viņai ir jauks, melns un atenšenhõrisks kaķis Pārkers, kurš tev ieraušas klēpī pie katras izdevības. izrādījās gan, ka viņam ir ne tikai atenšenhõrisms, bet arī, šķiet, blusas, jo pēc viņa pagulēšanas manā gultā man viena roka ir sarkanos, niezošos punktiņos. tā kā veļasmašīna šorīt ir salūzusi un gultasveļu izmazgāt nevar, atlika vien stoiciski nospriest, ka labi, ka tās ir tikai blusas, nevis, teiksim, AIDS, un atstāt visu, kā ir.

bet vispār šodien tāda slinka diena, kurā negribas līst ārā no mājas (jo ārā taču tāpat nav nekā interesanta;) ), labāk veikt inspekciju, kas pa šo laiku noticis internetos un sist plaukstiņas par atgūto Spotifaju. mana draudzene fotogrāfe publicējusi manu fočenīti no vakardienas ar parakstu "Nora Bumbiere" (wtf? :D), un drīz jau jāsāk taisīties uz teātri ar atbraukušajām ASEF organizācijas biedrēm. visi fakti pierakstīti, viss. ā, nē - paklausījos Šakiras pirmo albumu, par kuru vairāki bija klāstījuši, ka tas esot pavisam citādāks un daudz labāks, nekā viņas popsas perioda dziesmiņas, un nospriedu, ka tufta :)

nu tad par London calling, tāteikt. vakar bijām Notinghilas karnevālā, par ko šur tur rakstīts, ka tas esot lielākais Jūroupas karnevāls, par ko man diezgan liels wtf, jo nebija jau slikti - īpaši beigās, kad izvērsās latīņamerikāņu ballīte ar dejām mazās ieliņās - bet kopumā tas bija tāds paskatīties atnākšanas pasākums, kad cilvēki rindu rindām drūzmējas gar gājiena ielām un raugās uz lielākoties tumšādainu cilvēku staigāšanu pa to ielu vidu. un bija jau viņi prikolīgos ancukos un tamlīdzīgi, taču nekāda īpaša šoviņa nebija, paši gājiena dalībnieki garlaikotām sejām un minerālūdens pudelēm rokās slāja pa tām ielām, sarunājās un biudēja viens otru ar mobilajiem telefoniem. pirmajā brīdī, kad izrādījās, ka Notinghilas metrostacija ir slēgta un nācās izkāpt nākamajā stacijā, un, nonākot tajā, atklāt, ka ir slēgta satiksme uz ielām, aiz ko notikuma vieta tika atrasta, sekojot priecīgu cilvēku pūļiem, kas pārņēma citkārt mašīnpilnās ielas, aizrautīgi pūšot svilpēs, dzerot un izkliedzot saukļus, šķita - jē, te ir teju kā Spānijā; bet, galā nonākot un redzot iepriekšaprakstīto ballītes segregāciju garlaikotajos gājiena dalībniekos un viņu nekarnevāliski ģērbtajos aplūkotājos, tika nospriests, ka nāāin, nekā tamlīdzīga, kūtri ziemeļniecisks temperaments arī šeit. ielu ballītes tika slēgtas plkst. 19os "sharp"; garlaicību noskalojām īru krogos, labi vismaz, ka nelija.

savukārt aizvakar izkāpu Vestminsteras stacijā, pirmoreiz to Bigbenu un what not aplūkoti. izkāpu, izgrūstījos caur tūristu pūļiem, uzmetu šim aci, pārgāju pāri tiltam, uzmetu šim aci vēlvienreiz, uzpīpēju un nospriedu, ka boring, un aizbraucu atpakaļ. ai.

bet nav jau tā, ka man Londona nepatiktu, pat, ja tā izklausās. vienkārši pagaidām nav sanācis vēl redzēt tās lietas un vietas, kas būtu mana tējstasīte, tāteikt; ar Madridi jau man arī tā bija, ka centrs ar savām pompozajām mājām un steidzīgajām ielām atstāja mani vienaldzīgu, un tikai Malasaņjas un Latinas rajoniņi spēja to vērst par labu. man ir jādod laiks sev un šai pilsētai, jāatrod saskares punkti un jāatmet pārliekas ekspektācijas.