Karstā latviete [userpic]

šodien

November 25th, 2011 (11:25 pm)
Tags: ,

mjū: aretha franklin - chain of fools

šodien man ienāca prātā lieliska doma - turpat vai ģeniāla, jāatzīst - ka, ņemot vērā savu elastīgo darba grafiku, es tak varētu ķerties pie strādāšanas pēcpusdienās/agros vakaros, nevis no rītiem, kad, darbus pabeidzot, iet šo pilsētu iepazīt nav vairs nekāda iekāriena, jo viss jau tumšs, auksts un nemīlīgs, un slēgts. sacīts - darīts, un tā nu šorīt ķēros pie satriecošās idejas realizēšanas dzīvē Sitijas rajona izstaigāšanas izskatā. nu, "izstaigāšana" laikam pa štengru teikts, jo par vēlu sāku un vairāki esenšel objektiņi palika neapskatīti, tomēr paguvu padzīvoties i pa vairākām božņecām, i muzejiem, i ļoti daudz ielu apskatīties (kas man patīk visvairāk, jo tad var ar flomīti kartē atzīmēt, pa kurām ielām staigāts, un pēc tam ar gandarījumu novērtēt izveidojošos zirnekli. man tā karte ir istabā pie sienas, un kāds, ka tik ne [info]peacemakers, prātīgi atzīmēja, ka iekrāsotais ceļu tīkls izskatoties pēc svastikas, bet nu cilvēki jau redz to, ko grib redzēt, VAI NE, Pīsmeiker, ja tas biji Tu). atgriežoties pie muzejiem, sera Džona Souna muzejs ir lovelovelove kubā un kvadrātā, jo tā ir tāda feina māja, ko laipnais sers pirms nāves bija novēlējis angļu tautai, pirms tam to (māju) apgādājot ar visādiem interesantiem fiņķikiem miņķikiem pēc savas gaumes un patikšanas, aizliedzot tur jebko mainīt, tā kā tā māja ir welcome back to the 19th century pilnīgpilnīgs. viens no oficiāli ievērības cienīgajiem fiņķikiem tur ir ēģiptiešu sarkofāgs, bet man vislabāk patika istaba ar gleznām. tas tāpēc, ka muzejā nonācu pēc četriem, kad bija jau stipri satumsis, bet sers (slavens arhitekts vispār) bija kritis uz dabisko apgaismojumu telpās, un pēc tiem pulksten četriem jau no dabiskā apgaismojuma caur stikla jumtiņiem un logiem ne čiku, ne grabu, tāpēc muzejs galīgi tumšs, un visur kur savietotās sveces situāciju īpaši neglāba. līdz ar to Gleznu istaba bija tumša kā nēģeris nē, bet mulats, un Hogārta satīriskās glezniņas diez ko redzēt pa tumsu nevarēja. BET tas nebija tas iemels, kāpēc man tur patika, nē - istabā bija arī jauks, sirms vīrs ar lukturīti, kurš, izdzirdējis kādas mātes un viņas mazās meitiņas sarunu, ka, "njā, it's quite dark", lukturīti arī lika lietā un pie viena arī sāka stāstīt par gleznās redzamo. ainiņa visai kinematogrāfiska tātad - mēs stāvam tās mazās istabiņas tumsā, un vienīgais, kas ir izgaismots, ir tie Hogārta gleznu tēli, kurus tanī brīdī sirmajam vīram ir iekāriens izgaismot, ar komentāriem a la "šeit tas vīrs ir pilnīgā bankrotā un apprec vecu, bagātu kundzi viņas naudas dēļ" (lukturīša gaismas stars apspīd jāvārdu sakošo pāri), "un te mēs varam redzēt viņa nabago gēlfrendu, kuru viņš tāpēc pameta" (gaismas strēle pārvirzās uz rokas lauzošo gēlfrendu gleznas miljonajā plānā). ūūūun tad vienā brīdī kungs ar lukturīti saka, nu labi, vispār jau mums šiten ir vēl viņa gleznas, bet tad mums jāaizloka šīs, - jo seram Sounam tanī istabā savulaik bija aptrūcies vietas. pilnīga māju atmosfēra tātad, nevis kaut kāds liels, glancēts muzejs: pamatīga šaurība, tumsa, kuru tikai druscīt kliedē sveces, čīkstošas grīdas, un viss nokrāmēts ar visdažādākajiem priekšmetiem (visbiežāk - bez aprakstiem). ejot garām vienam citam sirmam personāla vīram, uzķēru fragmentu no sarunas ar apmeklētāju - ka, "jā, nu tādi jau tie muzeji savos pirmsākumos bija". ai, vārdsakot, ļoti patika tātad :)

tā kā mantetāds rakstāmais noskaņojums uznācis, pāris vārdi par božņecām arī. redzēju vairākas no slaveno šķiras, bet man visvairāk patīk nejauši uziet kaut kādus random ūķīšus un tad brīnīties. šodien, piem., iegāju vienā tādā mazbaznīciņā, paveru durvis, a kas tad tas - nekādi garie soli un all that jazz, bet gan visa telpa iekārtota ar universitāšu stila galdiņiem, un cilvēki pie tiem mācās, logu vitrāžām, altārim un tādām lietām sevišķu uzmanību nepiegriežot. nu neko, Apgaismaismības koncepts into action. :) vakar, savukārt, bijām uz Olof Arnalds koncetu, kas notika St.Pancras baznīcā. koncerts bija vienkārši sa-trie-cošs, un viņa nospēlēja manu mīļāko savu dziesmu, bet, atgriežoties pie baznīcstāsta, Pancras kotējas kā baigā vērtība (oriģinālajā versijā bija viena no senākajām kristiešu kulta celtnēm), taču kas tur notika vakar? - vakar tur varēja nopirkt alu un pačurāt! kā arī Olof nekādīgi nevarēja uzskaņot vienu no savām gitārītēm, darīja to kādas piecas minūtes, nesekmīgos mēģinājumus pavadot ar sirsnīgu "FUCK!!!" izsaucienu, stāvot altārpriekšā. šitais jau, savukārt, tāds ļoti, ļoti postApgaismības konceptiņš.

es uzskatu, ka jāturpina realizēt lieliskā strādāšanas pa vakariem ideja un no rītiem jāiet visu ko skatīties. rīt ir plāniņš aiziet beidzot uz Teitu; jā, es šeit atrodos jau trīs mēnešus un neesmu to vēl izdarījusi, kā tāds slinks Neandertāles cilvēks (pakasu puncīti, atraugājos). neticami, bet šie mēneši ir paskrējuši garām raitā krosiņā, intensīvi strādājot, besoties un socializējoties. what a mixture, un tagad tai nāk vēl klāt visa beidzot apskatīšana! :) fin