cenšos dzīvot aizvien seklāk un aktīvāk, "neapstājoties, tikai neapstājoties".
tad, kad apstājos, viss izjūk, un es atkal stāvu kaila tuksnesī (kas nav patīkami, tai pat laikā vismaz nerada iekšēju neērtības sajūtu).
es nezinu, kā ir labāk, un tieši tādēļ visgrūtāk ir no rītiem, kad nenotiek inerces ierosināta kustība (uz augšu, uz priekšu, uz leju) un kad ir jāizdara izvēles, kā nodzīvot vēl vienu dzīves dienu.
bet gribētos spēt tikt vaļā no bērnišķīgās visa skatīšanas dihotomijās un redzēt vidusceļu.

ik pa brīdim uzplaiksnī ar muguras smadzenēm sajusta apjausma, ka katrs pats kontrolējam savu dzīvi, un tas dod milzīgu atvieglojuma, neierobežotu iespēju un brīvības sajūtu. šķiet, nākamgad beidzot jāuztaisa "tas" tetovējums.

nespēju noticēt, ka pēc mazāk kā divām dienām jau būšu Letonijā.

tikko stāvēju savā balkoniņā, pīpēju un domāju, kā man visu pietrūkst. bet - sev par šausmām -, ka man pietrūks uz nedēļu atstāto šejieniešu arī ("šejienes" - ne, Londona noteikti nav mana mīļākā pilsēta; tieši šejieniešu - savu cilvēku šeit). man ir labi gan šeit, gan tur, gan visur citur, es ātri pielāgojos un iejūtos, un pieķeros cilvēkiem, un viņi pieķeras man. es jūtos mīlēta, un ir tik traki, ka daudzas manas ļoti mīļas sirds daļiņas dažādu cilvēku izskatā ir izkaisītas pa visu pasauli.

Lasu komentārus pie satori.lv raksta par emigrantiem. Tik daudz dažādu skatpunktu un likteņu. Man īsti nav, ko par to pateikt, vienkārši sāp sirds.

Un izgājušnedēļ ar draudzenīti gājām uz Villija Meisona bezmaksas koncertu (pārsteidzošā kārtā - tanī pašā mūsu ellē-vellam-uz-ragiem Stretamā), un pa ceļam mūs apstādināja kāds vīrietis, kurš bija izdzirdējis mūs runājam latviski, pats arī latvietis. Man tā priecīgi kaut kā, automātiska "savējā" sajūta. Bet mēs bijām pagājuši tikai pāris soļus, kad viņš sāka gānīties par Latviju, teikdams, ka viņš Latvijas virzienā vicinoties "ar kaut ko" (wtf), tad sauca deputātus vai arī vēlētājus - nevarēja saprast - par kropļiem. Un tā. An.centās izgaiņāt briestošā konflikta mākonīšus ar jautājumu, kādu darbu viņš šeit strādājot. Viņa atbilde bija, ka mācoties angļu valodas kursos. Foršs darbs, lol. Nu, visādā ziņā, NEPATĪKAMI.

Pēc tam mēs aizgājām uz to koncertu, saskatījāmies, un An., kura šeit dzīvo jau piecus gadus, retoriski jautāja: "Redzi, kādi ir latvieši?". Uz to es varēju tikai atgādināt, ka arī viņa pati ir latviete un es arī. Jā.

klausos "Cults", un pasaule šķiet sarāvusies tik maziņa un apskaujama. jo vairāk cilvēku tu iepazīsti no dažādām valstīm, jo personīgāki kļūst visi tie pleķīši kartē.

pffffhhh, saņēmu ziņu no direktores, ka viņa patlaban esot ITĀLIJĀ un atpakaļ būšot vien 10. septembrī. meanwhile es varot "just get familiarised with the programme etc". bleh, wtf is THAT?! nēnuprotams, it kā jau varētu līksmot, ka man vēl ir 10 dienas, kurās neko nopietnu nedarīt, bet man tiešām gribas strādāt, jo citādi es izjūtu baigo degradāciju. un es te biju sataisījusies pirmajos mēnešos ļoti aktīvi strādāt, lai vēlāk būtu brīvāks un varētu sapelnīt papildus piķīti, pasniedzot spāņvalodu, a tagad viss karājas kaut kādā gaisā un nekonkrētībā, un grūti saprast, ar ko (laikiem, naudām) rēķināties. bez maz jāuzprasās uz vēl dažām haltūrām no mājām, bet to taču es varētu darīt arī no Rīgas. meh, KATALĀŅI.

un tad vēl es svārstos starp palikšanu šajā miteklī vēl mēnesi vs. pārvākšanos uz istabu tuvāk centram jau tagad. no vienas puses, palikšana šeit būtu drusku lētāka (kaut gan, pieskaitot transporta izmaksas, atšķirība nav nemaz TIK liela) un vienkāršāka, bez tam varētu sagaidīt savu draudzenīti atbraucam no Latvijas, kā arī, iespējams, pēc tam pārvākties uz citu dzīvokli kopā ar viņu. no otras, doma par dzīvošanu vēl vienu mēnesi šeit, ellē vellam uz ragiem a.k.a. Stretamhilā, man diez ko nepatīk, un kad jau man īsti šeit nav, ko darīt, līdz pašam 10.ajam, tad tās vismaz būtu kaut kādas pārmaiņas, bez tam, pārvākšanās oktobra sākumā varētu būt kudiš sarežģītāka, ņemot vērā, ka tieši tad festivāls ies vaļā vislielākajā no spariem. no pirmās puses atkal, man tiešām gribētos dzīvot ar An., jo viņa ir īsts enerģētisks mīļumiņš, un pēdējos gadus, kopš viņa dzīvo UK, mums maz ir sanācis būt kopā. hmmm, saka implozija un beidz savu domāšanu rakstveidā (starp citu, tas ļoti palīdz sakārtot haotiskas domas, tā kā pāārdon visiem, kuriem šis ir jālasa pret savu gribu (bet vienmēr tak jau var atfrendoties)). cheers :>

sēžu uz dīvāna un nesaprotu, no kura gala sākt somu pakošanu. savāda, nereāla sajūta, galīgi ne tāda, ka pēc nieka 12 stundām es jau būšu gaisā un prom uz pusgadu. šķiet, pie vainas miega trūkums un darba daudzums pēdējās dienās; i'm not here, this isn't happening.

laikam vajag iedzert kafiju, lai atgūtu mundrumiņu; un man te drusku prasījās arī ielikt kādu atvadbiudīti, lai kind of atsveicinātos. inkognito skili man tādi ļoti sūdīgi, aiz kam visi, kam tas bija svarīgi, jau tāpat zina, kas es esmu un kā izskatos, so what's the point ar to ākstīšanos. bet poga.lv domā citādāk, jo biudiņu ielādēt neļauj, un droši vien viņai arī ir taisnība un manu žurnālīti lasa maniaki. labi, hastalavista, internetpasaule, un bučiņaz, tāteikt.

..bet vispār šodien es biju Zolitūdē.

kad aizbraucu uz turieni, vienmēr pārņem jocīga sajūta, bikiņ kā savos personīgajos Pompejos - principā visas lietas ir palikušas apmēram tādas pašas, kādas tās atceros no kādu septiņu gadu vecuma, mājas ir turpat, smilšu kastes arī, vienīgi tas viss izskatās stipri noplukušāks, nekā toreiz. un, skatoties uz sarūsējušajām slīdkalniņu atliekām (bez nobraukšanas daļas, trepītes is all that is left) un neskaidri atceroties, kā tie izskatījās, kad vēl nebija sarūsējuši (un kā jūs tur toreiz ar draudzenītēm ņēmāties; un kā gājāt spēlēties uz to smilšu kasti, kas tagad ir salauzta un izvazāta), pārņem sajūta, ka es nemaz vairs neesmu tik jauna un ka savā ziņā meklēju savu zudušo laiku. un - ka nākotnē tas tā būs aizvien biežāk.

mazā māsa šodien paliek pa nakti; man jau viņa dikti patīk ("a ko tu domā, es pa nakti viena staigāšu? nē, lai klases džeki mani pavada"). ir neliels stresiņš, vai pagūšu visu izdarīt pirms aizbraukšanas, bet tikmēr dulnais itālis no augšstāva nāk aizņemties maizi brokastīm (tādas kaimiņattiecības man arī patīk), sirdi piepilda miers, ko rada tuvums saviem cilvēkiem, un sajūta, ka galu galā viss būs labi.

ģimene, kopš esmu beigusi to uztvert sevišķi nopietni, man sagādā aizvien vairāk aizkustināta uzjautrinājuma pilnu brīžu. teiksim, stāstu savam diezgan rasistiskajam tēvam par to, kā ar malaiziešu čomu (ļoti inteliģentu džeku, starp citu, pētnieku un topošo diplomātu) gājām pa džungļiem, šis - ar tādu smīniņu: "nu, un ko ta' viņš tur tādu atrada?" (sāk tarzāniskā stilā sev klapēt pa krūtīm) "..SAVU MAMMU?" :)

neko, vakar jau arī, kad pa televizoru mūsu diženās polisas Ventspils svētkus rādīja, viņš melnādainā izpildītājmākselnieka virzienā paguva raidīt izteikumus a la "kur viņi tādu izrakuši, laikam no grāvja izvilkts, ka tik melns", tā kā nekas negaidīts no šī mana mīļā vīrieša puses tas, protams, nebija, tik paziņoju, ka vairāk stāstus no Malaizijas advenčera lai negaida, kad jau tas viņam ir tik materiāls jauniem un jauniem jokiem par maniem draugiem no Āzijas; bet smīkls ta' nav valdāms, un tā nu, joprojām smiedamās, nostaigāju gar virtuvi, kur tanī brīdī arī mana mātes kundze, pa telefonu runādama, gadījās. pēc brīža, telefonsarunu beigdama, viņa ļoti nopietni mani nobāra, lai es turpmāk nesmejoties, kad viņa runājot pa telefonu, jo esot iespējams, ka viņas sarunbiedram KĀDS NOMIRIS. ar atvainošanos komplektā nākošā iebilde, ka tāda situācija taču var gadīties tikai vienā gadījumā no miljona, piekrišanu neguva, un tā nu kopš šīs dienas manu vecāku mājās nedrīkst smieties, pirms nav pārbaudīts, vai tuvākā un tālākā apkaimē kāds nerunā pa telefonu, jo nevar jau zināt, vai viņa sarunbiedram kāds nav nomiris.

nu, un vispār ir sajūta, ka vasara ir ar mani uz vienu roku, jo pēc mākoņainās vakardienas, kurā In.žēlojās, ka sataisījusies braukt uz Saulkrastiem sauļoties, bet diena piemērota tikai tam, lai dotos uz Ēnkrastiem, šodien, kad viesojos pie savējiem Jūrmalā, saule bija klāt, kā saukta, un ir padarījusi manu fizisko veidolu viegli rozīgu un apmierinātu; tagad back for good Rīgā, duša, uzfrišinājiens un tad jau Piensvētki.

..bet vispār, es tikai gribēju pierakstīt, cik ļoti pēdējās dienās kā tuvus un klātesošus es izjūtu Savus Mīļos - ij ģimeni, ij draugus. mani cilvēki ir mans zelts, vot!