ik pa kādiem mēnešiem man pienāk mans lēdijas Gagas vakars, kad es ieeju viņas oficiālajā jūtūbes kanālā un apskatos, vai viņai nav kādi jauni klipi.

agrāk, par to runājot, es tamlīdzīgas lietas kautrīgi ierindoju vainīgprieciņu jeb guilty pleasures kategorijā, taču patiesībā tas tā nav. ja tā padomā, es pat nesaprotu, kā cilvēki, kuriem tuva mūsdienu audiovizuālā kultūra un/vai tās pētniecība, šo fenomenu var ignorēt. visticamāk, tas saistāms ar bailēm zaudēt savu 'intelektuāļu' (paš)tēlu, kam nepiestāv uzmanības izrādīšana popmūzikas mašinērijai - kas ir visnotaļ saprotami, taču tajā pašā laikā arī veido skatījumu, kas realitāti ataino visai fragmentāri.

un es te neignorēju faktu, ka "realitāte" ir subjektīvs jēdziens, kam mūsdienās līdz ar moderno tehnoloģiju izplatību ir arvien lielāks sakars ar personīgajām izvēlēm. skaidrs, ka cilvēks var un drīkst ieslēgties istabā un klausīties Arvo Pērtu, taču mani apbēdina, ja cilvēks pauž (vienalga, vai pozitīvu vai negatīvu) viedokli par procesiem un parādībām, tajos neiedziļinoties un vadoties vien pēc to bļembām. tāds melnbalts skatījums uz lietām man pašai atsauc atmiņā savus pusaudža gadus, kad klīdu apkārt čupiņu domubiedru un gitāri plecā, printēju no satori.lv (neatceros, kā viņus sauca iepriekš) Huserla un tamlīdzīgu autoru rakstus, kur pēc tam ar markeri pasvītrot svarīgāko, un - akli un neslēpti nīdu "bezsmadzenisko popkultūru" un aitubarisko "pelēko masu", kas tai seko. un tam jau nebūtu nekādas vainas, ja vien es tolaik būtu sapratusi, ka alternatīva stulbai sabiedrībai nav vis automātiska novēršanās no visa, kas tai patīk, bet gan, ē, kālaitonosauc, visa izlaišana caur sevi un pašam sava viedokļa veidošana. un tā, manuprāt, ir robežlīnija, kas nošķir jēdzienus "inteliģents" un "intelektuāls".

_ _

par pašu Gagu man, pārsteidzošā kārtā, nav vairs daudz palicis, ko teikt, jo ir jau viegli saguruši pirksti, kā arī pusnakts, manuprāt, ir īstais laiks, kad iet koplietojamajā balkoniņā uzpīpēt un gaidīt pārrodamies Silv., ar kuru skatīties filmas, bet, hei - vai, piemēram, šādu dzīvo uzstāšanos veidošana nepelna tai sievietei (un viņas radošajai komandai) godīgu atzinību kā malacīšiem 21. gadsimta teātra performances žanrā? bez tam, viņa ir no tām retajām, kas arī dzīvajā var normāli padziedāt, par spīti visiem horeogrāfiskajiem trikiem un galvas purināšanām. un šitā īsfilma?

un tad brīžam es domāju, ka Gaga būtu lieliska mūsu laikmeta ikona, nebūtu vien viņas mūzika tik brutāls un netalantīgs 80. gadu deju mūzikas pakaļdarinājums bez saturīguma un īpašām individualitātes pazīmēm. bet tad atkal - varbūt tieši tas viņu par tādu padara (forma baigi foršā, bet tas tikai novērš uzmanību no tā, ka ar saturu padraņķīgi)? - vispār man vēl diezgan daudz bija ko teikt par pseidokultūru (?) arī pēc Žildes rakstiņa par "patiesu" soulmūziku un tās imitētājiem izlasīšanas), bet tas lai paliek citiem vakariem. vai arī lai nepaliek.

..bet vispār šodien es biju Zolitūdē.

kad aizbraucu uz turieni, vienmēr pārņem jocīga sajūta, bikiņ kā savos personīgajos Pompejos - principā visas lietas ir palikušas apmēram tādas pašas, kādas tās atceros no kādu septiņu gadu vecuma, mājas ir turpat, smilšu kastes arī, vienīgi tas viss izskatās stipri noplukušāks, nekā toreiz. un, skatoties uz sarūsējušajām slīdkalniņu atliekām (bez nobraukšanas daļas, trepītes is all that is left) un neskaidri atceroties, kā tie izskatījās, kad vēl nebija sarūsējuši (un kā jūs tur toreiz ar draudzenītēm ņēmāties; un kā gājāt spēlēties uz to smilšu kasti, kas tagad ir salauzta un izvazāta), pārņem sajūta, ka es nemaz vairs neesmu tik jauna un ka savā ziņā meklēju savu zudušo laiku. un - ka nākotnē tas tā būs aizvien biežāk.

ouuuu, izskatās, ka uz dzīvojamās istabas ārējās palodzes man ir BEIGTA BALOŽA KAULIŅI!! YUCKY SHIT!

pēdējā reize, kad saskāros ar baložu mirstīgo atlieku tīrīšanu, bija, šķiet, nu jau sirmajā 2006. gadā, kad ar R. pēc kāda gaisā parauta Kultūrakadēmijas operatoriņa-wannabe monumentāla uzmetiena palikām Parīzē bez mājām uz divām nedēļām un dabūjām apmesties vienā pilī 40km no Parīzes apmaiņā pret palīdzēšanu mājas darbos. tai pilij, kas savulaik bija piederējusi vīram, kam nocirta galvu Lielajā franču revolūcijā un kurš pēc tam tur mēdza savāda balta veidojuma formā spokoties, bija izremontēts pirmais stāvs, kamēr otrais stāvs vēl bija viss tādos senilos gruvešos un mirušos pa logiem salidojušos baložos; tad nu tie "mājas darbi", cita starpā, izpaudās arī tā, ka mums bija tas otrais stāvs jātīra. patiesības labad jāatzīst, ka ar tām baložu atliekām lielākoties tika galā R., jo man, tādā stereotipiski fīmeiliskā kārtā, gluži vienkārši sametās slikta dūša, kad kārtējo reizi izrādījās, ka aizvācamais objekts ir nevis akmens, bet gan par akmeni nomaskējies LĪĶIS. nūū, a tagad nu man tādas aizvācamā līķa paliekas ir uz palodzes un pēc akmeņa neizskatās nu nemaz.

vot, likās, ka man te no augšas birst tikai pa kādai putna spalvai un augšējo kaimiņu nomestai pīpītei, nevis nelaiķu daļas; FML.

uzliku Grizzly Bear - Slow Life un iedomājos - ārprāts, tas taču bija it kā tik nesen, kad es nevarēju gulēt, četros naktī cēlos augšā un džindžināju ar ģitāriņu to dziesmu vēlreiz un vēlreiz. un tomēr - iekšējā laika ziņā - tik sen jau. tas ir cits periods, cita es. y punto.