kā ir dzīvot zem kapenēm

ouuuu, izskatās, ka uz dzīvojamās istabas ārējās palodzes man ir BEIGTA BALOŽA KAULIŅI!! YUCKY SHIT!

pēdējā reize, kad saskāros ar baložu mirstīgo atlieku tīrīšanu, bija, šķiet, nu jau sirmajā 2006. gadā, kad ar R. pēc kāda gaisā parauta Kultūrakadēmijas operatoriņa-wannabe monumentāla uzmetiena palikām Parīzē bez mājām uz divām nedēļām un dabūjām apmesties vienā pilī 40km no Parīzes apmaiņā pret palīdzēšanu mājas darbos. tai pilij, kas savulaik bija piederējusi vīram, kam nocirta galvu Lielajā franču revolūcijā un kurš pēc tam tur mēdza savāda balta veidojuma formā spokoties, bija izremontēts pirmais stāvs, kamēr otrais stāvs vēl bija viss tādos senilos gruvešos un mirušos pa logiem salidojušos baložos; tad nu tie "mājas darbi", cita starpā, izpaudās arī tā, ka mums bija tas otrais stāvs jātīra. patiesības labad jāatzīst, ka ar tām baložu atliekām lielākoties tika galā R., jo man, tādā stereotipiski fīmeiliskā kārtā, gluži vienkārši sametās slikta dūša, kad kārtējo reizi izrādījās, ka aizvācamais objekts ir nevis akmens, bet gan par akmeni nomaskējies LĪĶIS. nūū, a tagad nu man tādas aizvācamā līķa paliekas ir uz palodzes un pēc akmeņa neizskatās nu nemaz.

vot, likās, ka man te no augšas birst tikai pa kādai putna spalvai un augšējo kaimiņu nomestai pīpītei, nevis nelaiķu daļas; FML.