grimes

cenšos dzīvot aizvien seklāk un aktīvāk, "neapstājoties, tikai neapstājoties".
tad, kad apstājos, viss izjūk, un es atkal stāvu kaila tuksnesī (kas nav patīkami, tai pat laikā vismaz nerada iekšēju neērtības sajūtu).
es nezinu, kā ir labāk, un tieši tādēļ visgrūtāk ir no rītiem, kad nenotiek inerces ierosināta kustība (uz augšu, uz priekšu, uz leju) un kad ir jāizdara izvēles, kā nodzīvot vēl vienu dzīves dienu.
bet gribētos spēt tikt vaļā no bērnišķīgās visa skatīšanas dihotomijās un redzēt vidusceļu.