nespēju noticēt, ka pēc mazāk kā divām dienām jau būšu Letonijā.

tikko stāvēju savā balkoniņā, pīpēju un domāju, kā man visu pietrūkst. bet - sev par šausmām -, ka man pietrūks uz nedēļu atstāto šejieniešu arī ("šejienes" - ne, Londona noteikti nav mana mīļākā pilsēta; tieši šejieniešu - savu cilvēku šeit). man ir labi gan šeit, gan tur, gan visur citur, es ātri pielāgojos un iejūtos, un pieķeros cilvēkiem, un viņi pieķeras man. es jūtos mīlēta, un ir tik traki, ka daudzas manas ļoti mīļas sirds daļiņas dažādu cilvēku izskatā ir izkaisītas pa visu pasauli.

man šķiet, ka iekšējā ziņā ļoti liela nozīme ir - izjūtu, notikumu, etc - sabalansētībai. vismaz, lai tu attīstītos kā cilvēks. un ir krīpī šeit dzīvot visu, visu, visu dzīvi, bet tad, ja labu laiku esi dzīvojis kalnos (metafora), tad pēc tam labu laiku vari dzīvot arī līdzenumā (metafora); pat vairāk - tev tas ir nepieciešams, lai iekšēji izlīmeņotos.

aizvien vairāk sāku novērtēt savu dzīves pieredzi ar dzīvošanu ārzemēs. sākotnēji to vērtēju kā intelektuālu degredāciju (un, protams, kaut kādā ziņā tas tā arī ir), tomēr esmu arī ļoti daudz ieguvusi - vispārējas pieaugšanas ziņā. un var jau, protams, sevi attīstīt tikai vienā virzienā (kalni/lejas) un tajā sasniegt vērā ņemamus rezultātus, bet - vai tas ir no svara? vai cilvēks ir laimīgāks, kad kļuvis par vienām lielām smadzenēm?

- vienas atbildes, protams, te nav un nemaz nevar būt, īpaši, ja ņem vērā, cik ļoti katra prātā citādi interpretējama kļūst doma, kas izteikta vārdos, bet atbilde, kuru esmu atradusi priekš sevis kā vispiemērotāko, ir - nē. un piedodu sev dzīvošanu uz virsmas (Kūle, haha) un cenšos visus ar to saistītos sirdsapziņas pārmetumus pēc iespējas no sevis atvairīt, lai dzīve ir tīra un nesamocīta dzīvošanas prieka pilna.

un reizēm es domāju par to, cik lielā mērā mēs paši varam zināt, kas mums nāks par labu. (un - cik neskaidrs un cik lielā mērā "labu" ir tīrs prāta konstrukts.) piemēram - ja man kaut kas nepatīk vai kaitina, man ir nopietnas grūtības to noslēpt, mēdzu sasliet spuras gaisā un vai nu dusmās spārdīt zemi vai nomākties kā debestiņa. un mesties risināt - jo kaitinošā stāvoklī tak lietas nedrīkst palikt. bet kur ir tā robeža, līdz kurai tā ir dabiska lietu kārtība, un kurā brīdī tas kļūst par vienkāršu neiecietību un grūtībām iet uz kompromisiem? varbūt kaitinošais ir tas, kā dzīve mums iemāca pacietību un/vai neiespringšanu par niekiem, bet, then again - kur gan ir robeža, līdz kurai tev vajadzētu ignorēt sava organisma signālus, ka kaut kas nav lāgā?

trololõ,

kad jaunākajā cibas grupveida pavilcienā (http://www.twidog.ru/12/) ierakstu savu cibas vārdu, laukā izlec "сокровище", a, kad īsto - "работа".

nu, dzīvē taisni tā arī ir. savā mazajā, uzkonstruētajā pasaulītē es esmu dārgums, a reālajā - riktīga darba ķēve :)

esmu tā pārstrādājusies un miega badā, ka vakar trepēs dabūju konstatēt, ka tumsā redzu nevis vienkāršu, normālu tumsu, bet gan tumsu ar pamatīgu ņirboņu bonusā - skērī šit :) iepriekš, sēžot koncertā, nevis aizvēru acis un baudīju, bet gan aizvēru acis un domās uz pirkstiem atliku darbus, kuri ir "pending" statusā. kad devos mājās, dabūju sev teikt "attopies, attopies", lai pārliecinātu sevi, ka tā vietā, lai mestos klāt interviju rediģēšanai, ir beidzot jāsamīļo pārgaidījies kaķis un - beidzot, beidzot - jāaiziet gulēt.

bet man tā ļoti patīk. iekšā un līdz galam visos procesos. call me galējību meitene. un jaunākais "Arcade Fire" albums tomēr ir foršāks, nekā man sākumā likās.

man reizēm gribas saplēst visas fotogrāfijas, atdot savas grāmatas un disku kolekciju draugiem, no drēbēm arī saglabāt tikai to, bez kā nu nekādi, un tad paskatīties, kas tad īsti paliek pāri. pagātni nest sev līdzi ir normāli, kā nekā - mēs no tās nākam, taču dažureiz man šķiet, ka es to daru pāri mēram, ka nu jau visas tās vakardienas ir mani nospiedušas pie zemes tik ļoti, ka šķiet, ka trūkst gaisa jaunai rītdienai. un patosiņš tas ir tikai daļēji - bez visiem simboliskajiem aspektiem tas, ka ir par daudz lietu, manuprāt, sāk ierobežot cilvēka spontanitāti - nu tur, aļa, ja tev plauktos jau stāv miljons neizlasītu grāmatu, tev sāk šķist kaut kā nepiemēroti ļauties impulsam un aizņemties no drauga tieši to grāmatu, kuru tev šajā brīdī sakārojies - sak', vispirms taču savējās izlasīs. tāpēc gribas pavērst savu dzīvi vairāk tādā omnia mea meacum porto virzienā, nest sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, bet tad, kad acis sāk skraidīt apkārt, tāā, ko mēs te varētu nest tagad uz miskastīti, pret to sāk protestēt i mans kolekcionāra, i uķi-puķi gars, un abi vienā balsī apgalvo, ka, hei, wait, kātadtā, paskat, šitās vēstules laukā mest nedrīkst, jo, nu tur, blāblāblā, un šito visu arī ne, jo - un seko iemesliņu uzskaitījums. bet ar uķi-puķi pieeju pret lietām mēs te nekādas pagātnes važiņas nenokratīsim un nespurgsim kā putniņi debesīs, tāpēc ir jāsper, tāteikt, kompromisa soļi - nu tur, piem., metīs tagad visus izstāžu un koncertu pavadmateriālus laukā, pierakstīs tikai iespaidus par tiem vienā Word dokumentā un ar visu pārējo darīs tāpat. un tā mēs te nonāksim varbūt vismaz pie tā, ka nes sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, UN vienā laptopā.

viena mana draudzene ar boifrendu ir nosaukuši savu kaķi par Šrodingeru - par godu austriešu fiziķim, kurš pazīstams ar savu paradoksu par kaķi, kas reizē ir dzīvs un ir miris. diemžēl, kad viņa pastāstīja par to vairāk, tas izrādījās mazāk fascinējoši, jo pārāk daudz balstās novērotāja spriedumos, ne objektīvajā realitātē - t.i., kaķis nevis reizē ir dzīvs un miris, bet vienkārši par tādu tiek uzskatīts, jo novērotājs nezina, vai kaķis ir dzīvs vai miris.

tāpēc bezmazvai jāpriecājas, ka pašas dzīve mani apgādā ar nopietnāku galvu lauzāmo materiālu. apgaitas laikā pa veikaliem nonācu pie paradoksa par brīnumiem, kas notikuši ar manu ķermeni - vienlaikus tas ir ievērojami sarucis (daļa no jaunajām klozītēm ietilpst XS kategorijā, hoho) un vienlaikus - ievērojami uzbarojies (es vienkārši jebkurās drēbēs piepeši izskatos resna). es domāju, ka gan jau arī šajā gadījumā atbilde slēpjas novērotāja paša galvā, un tomēr - - what the fucking fuck? :)

nu fantastika, ziniet! dzīve mani nadajela! - čāpoju mājās gar bodīti, lolodama ķecerīgu alciņu pēc pirmdienas šampanieša; alciņa tika varonīgi apspiesta ("proties, kaprīzā sieviete, iedzersi labāk ingvertējiņu - i navda nabūs iztērēta, i veseļeiba roku paspiedīs"), bet še tev nu bija - mājās nav ūdens! ne vairs ingvertējiņas, ne pat roku nomazgāšanas! bļin! es ceru, ka Slikten's, vainīgs juzdamies, atsūtīs man te par šito vismaz kādu smuku santehniķi; so far viņš gan šovakar man ir atkal uzsūtījis tikai manu skērī pusjukušo lezbiešu stalkeri feisbukā, un, zinot šitos te viņa izgājienus, visticamāk, tas arī tā paliks. (abet vispār prikols ar to stalkeri, tīri vai velns dīda apstiprināt, dabūšu atkal visādus wtf omg tekstus lasīt saistībā ar savu seksualitāti. bet nu man jau patīk cilvēkus reizēm uztvert kā case study, un nedrīkst taču dzīvei ļaut kļūt garlaicīgai, vane.)

jāmēģina sevī iznīdēt aizspriedumainā gadalaiku uztvere. piemēram, ziema nav tikai briesmīga, tas ir arī laiks, kad beidzot te uz ļieļajiem ekrāniem rādīs kinofilmas "Biutiful" un "Black Swan". savukārt pavasaris - tie nav tikai dīgstošie asniņi & co, tas ir laiks, kad vajadzēs mēģināt no ārpuses nomazgāt dzīvokļa logus!