on reorganizācija

man reizēm gribas saplēst visas fotogrāfijas, atdot savas grāmatas un disku kolekciju draugiem, no drēbēm arī saglabāt tikai to, bez kā nu nekādi, un tad paskatīties, kas tad īsti paliek pāri. pagātni nest sev līdzi ir normāli, kā nekā - mēs no tās nākam, taču dažureiz man šķiet, ka es to daru pāri mēram, ka nu jau visas tās vakardienas ir mani nospiedušas pie zemes tik ļoti, ka šķiet, ka trūkst gaisa jaunai rītdienai. un patosiņš tas ir tikai daļēji - bez visiem simboliskajiem aspektiem tas, ka ir par daudz lietu, manuprāt, sāk ierobežot cilvēka spontanitāti - nu tur, aļa, ja tev plauktos jau stāv miljons neizlasītu grāmatu, tev sāk šķist kaut kā nepiemēroti ļauties impulsam un aizņemties no drauga tieši to grāmatu, kuru tev šajā brīdī sakārojies - sak', vispirms taču savējās izlasīs. tāpēc gribas pavērst savu dzīvi vairāk tādā omnia mea meacum porto virzienā, nest sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, bet tad, kad acis sāk skraidīt apkārt, tāā, ko mēs te varētu nest tagad uz miskastīti, pret to sāk protestēt i mans kolekcionāra, i uķi-puķi gars, un abi vienā balsī apgalvo, ka, hei, wait, kātadtā, paskat, šitās vēstules laukā mest nedrīkst, jo, nu tur, blāblāblā, un šito visu arī ne, jo - un seko iemesliņu uzskaitījums. bet ar uķi-puķi pieeju pret lietām mēs te nekādas pagātnes važiņas nenokratīsim un nespurgsim kā putniņi debesīs, tāpēc ir jāsper, tāteikt, kompromisa soļi - nu tur, piem., metīs tagad visus izstāžu un koncertu pavadmateriālus laukā, pierakstīs tikai iespaidus par tiem vienā Word dokumentā un ar visu pārējo darīs tāpat. un tā mēs te nonāksim varbūt vismaz pie tā, ka nes sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, UN vienā laptopā.