un tad vēl tas, ka pagājušonakt, meditācijas nolūkos sacerot mazu dziesmiņu, attapu, ka dziesmas vārdos (kuri pie manis nāk nedomājot, neshēmojot, spontāni, paši no sevis, - nezinu, varbūt tā ir visiem) es gluži automātiski ievietoju metaforiskos pretmetus "iet malku skaldīt" vs. "iet tur, blāblāblā, aizlidojošos dzērvju kāšus skatīties". apjautu, ka domāšana šādās banāli didaktiskās dihotomijās man nāk līdzi no pusaudžu gadu songraitinga, kad ar to arī visvairāk nodarbojos, bet tagad šīm te domāšanas matricēm, kas dziesmu tekstos nāk ārā gluži automātiski, patiesībā nav vairs nekāda sakara ar to, kā es redzu dzīvi, jo patlaban es malkas skaldīšanu redzu kā kudiš augstāku un jēgietilpīgāku nodarbošanos, kā skatīšanos aizlidojošos dzērvju kāšos.

mana domāšanas veida īpatnība ir tiekšanās dziļumā, ne plašumā, kam ir negatīvas sekas - mazs vārdu krājums.

izsakoties dzīvajā, to diezgan veiksmīgi var kompensēt ar ekspresīviem žestiem un skaņām (maniem ārzemjdraudziņiem jau bija tam iegājies apzīmējums "latvian special effects"), - un man nudien šķiet, ka reizēm izteiksmīga skaņa un žests īstajā vietā var domu ar visām tās intonatīvajām nokrāsām nodot daudz precīzāk par desmitiem vārdu. taču rakstot šo robu izpausmju spektrā nomaskēt nekādi neizdodas, žestikulē rakstīdams cik gribi. ir aizdomas, ka internets tam nenāk par labu un man vajadzētu vairāk lasīt; šodien jau kārīgi vairākkārt apgrozīju rokās Bārta "Mitoloģijas", taču - atstājies, naudas izdošanas dēmon, vispirms jāizlasa tās 200+ (jā, 200+) jaunās, svaigās un neizlasītās grāmatas, kas grāmatplauktā jau kurn kuro gadu un, laiku kavējot, savā nodabā apput.

interesanti, ka lasot šo trūkumu es gan neizjūtu. tad katrs vārds ar tā nozīmi saslēdzās gluži neviļus, un es domāju, ka tās ir atbalsis no tā laika, kad es kā bērns lasīju ļoti daudz. iespējams, tā jūtas cilvēki, kas dzimuši trimdā un uzauguši, ar vecākiem vai vecvecākiem runājot viņu izcelsmes zemes valodā, un ar gadiem, šīs valodas telpā vairs neuzturoties, joprojām atpazīst vārdus, taču ir zaudējuši spēju tajā izteikties. tieši tā es patlaban jūtos valodā - tā nespēj sekot manai domai.

šodien uzplēsu senas rētas un sirdīgi izraudājos. pēc tam konstatēju, ka izskatos pēc sarkandegunainas - nudien - aziātītes.

žēl jau, ka nevar apraudāties tā, kā to dara varones seriālos - skaisti kā lietains logs; taču, raugoties no gaišās puses, nevar neatzīmēt arī faktu, ka aziātītes pēc sevis izskatās visu laiku, kamēr es pēc viņām - tikai reizi miljons gados. win.

ar mani viss notiek lēnām. lēnām beidzas vasara, un lēnām pienāk pavasaris.

patiesībā man vēl tagad vasara līdz galam nav beigusies - jā, ir drusku mainījusies plejliste uz melanholiskāku (kaut gan arī tas ar Hope Sandoval bija kārtīga pāršaušana pār strīpu - way too early), es vairs neesmu smuka un brūniņa, vairs nevar nēsāt mikrošortus un, par lielu nožēlu, - arī zvēru rakstu tupelītes; taču pa lielam - nē, nē, sajūtu līmenī vasaras beigas vēl ir procesā. šodien bija pirmais sniegs arī manā galā, taču tas neliedz no rīta pīpēt pa logu vienā halātiņā kā vecajos labajos vasarslaikos; un arī ledusskapī stāvošās poļu draudziņu atvestās šokolādes končiņas apēdu tikai pavisam nesen. a kāpēc tās stāvēja ledusskapī? - tāpēc, ka tad, kad viņi tās atveda, bija +30C. kaut kas manī vēl pretojas uzvilkt cimdus un meklēt pa veikaliem biezās zeķbikses, liekas, ka tas, kas ir tagad, ir tā pati vasara, tas nekas, ka ar zemāku temperatūru un lietu. un es nesaslimstu.

un pavasaros tas pats. tad, savukārt, man labu laiku vēl nešķiet, ka būtu piemēroti izkūņoties no tuntulīšmēteļiem un zābakus nolikt kastē uz vasaras guļu; nē, tas viss šķiet par ātru un samākslotu un nenāk no iekšām - kā buča pirmajā randiņā ar cilvēku, kas tev ir būtībā svešs.

sauksim to par gadalaiku interiorizēšanu.

L-O-L, manas smadzenes tiešām ir par mazu vairākām valodām.

piem., lasu kkādu ziņu latviski, kur pieminēts vārds "peli", - izlasu un nevaru saprast, hmmmmm, ko latviskajā tekstā dara saīsinājums no spāņu vārda "película" jeb kinofilma. tas, ka tas varētu būt akuzatīvs no vārda "pele" taču ienāk prātā tikai pēc vairākām sekundēm.

vai arī, piem., reiz, valodas kultūras pamatu lekcijā. man bija uzdevums skaļi lasīt kaut kādu tekstiņu un labot tajā kļūdas; nu, un lasu, līdz nonāku līdz vietai par firmu "Stars" - izlasu kā "Zvaigznes" angliski. apstājos, apdomājos - hei, domāts taču "stars" tā kā "ray" latviski. pārlaboju izrunu, visi smejas.

nu, es jau saku, ka man smadzenes par mazu, lai spētu domāt vairākās plāksnēs vienlaicīgi, tur no koķetēšanas ir ļoti maz!

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

cilvēki, kuri nēsā tumši zilus džemperīšus un/vai džemperīšus ar platām, horizontālām svītrām, īpaši vīrieši, manī neviļus raisa uzticību.

kā arī māka nosvērti braukt ar mašīnu, tas arī. vispār es uzskatu, ka visiem vīriešiem vajadzētu nēsāt džemperīšus ar platām, tumši zilām, horizontālām svītrām un nosvērti braukt ar mašīnu, jo tad man te patiktu daudz vairāki.

reizēm, kad the sun is shining, the weather is sweet, to vien gribas darīt, kā izvērst savu dzīvi un dialogus ar līdzcilvēkiem nelielā komēdijšoviņā. gaita jau arī tam tāda piemērota, i nemaz speciāli pūlēties nevajag. izgāju cauri savai summah photos mapītei, un, pavei, tak teju Čaplins:

ko lai tur vēl tādu relaitēti pasaka, - foršs klipiņš: http://www.youtube.com/watch?v=-4ne1Eht2ho

revidēju savu mjūzikkolekciju, kas bija aktuāla vecumā aptuveni no 17 līdz 21. tolaik mūziku rakstīju DISKOS, un, šķiet, postroks bija tas, kas tolaik man šķita "dziļi" un "dvēseliski", savukārt indīpops - tas, kas "jautri" un "dzīvi apliecinoši".

a interesanti, vai mans tagadējais ironiskums attiecībā pret šiem faktiem kaut ko pasaka par to mani, kāda biju tad, vai tomēr - to, kāda esmu tagad. meh, īstenībā vienkārši vajadzētu mazāk domāt, tas tā kā būtu skaidrs :), vienīgi to ir drusku grūti nedarīt, kad tiec konfrontēts ar tām pašām skaņām un atceries, ko tajās saskatīji agrāk, unnn tagad tajās saskati kaut ko galīgi citu.

viena no visazartiskākajām sajūtām mani pārņem, kad dzenu pēdas kādai mūzikai, kas īsti nekur vēl nav ne izlaista, ne dabonama. tā bija ar Sleigh Bells, pirms viņiem vēl bija iznācis albums, tā bija ar Karlu Morisoni, tā bija ar King Charles. tu it kā saproti, ka vēl nekas nav nolīkots, un ar to tad arī vajadzētu samierināties, - bet nē, tā nenotiks, jo tu, redz', esi atradis, ka last.fm'ā šim ārtistam figurē vēl viena dziesma (OMG! OMG!), kura ir klausīta vien kādas desmit reizes pasaules vēsturē, bet tas nozīmē ko - ka Kādam Tā Ir. un NAV svarīgi, ka varbūt tā statistika uzrāda to, ka to songiju ir klausījies vienīgi pats Kings Čārlzs vai Morisone, kas pēc tam to nobāzis zem miljonz atslēgām, lai viltīgie līkotāji netiek nolīkot,  - nāāāi! svarīgi ir tikai tikai tas, ka man to Vajag, un Cauri, tāpēc tiek uzrakti visi iespējāmie internāti ar velēnām uz augšu, atkostas par ķeksīšiem nomaskējušās transkripcijas zīmes, un parasti visi vajadzīgie songiji, kas vien ierakstīti, tiek arī atrasti. jo tas ir tikai taisnīgi, haha.

not šõr, vai tas nozīmē to, ka no man te tagad no slinkas potenciālās kultūrfilosofes vajadzētu pārkvalificēties par privātdetektīvu, vai tomēr pielietāt šito maniakālismu tepatās kulķūrs lauciņā, bet šõr ir tas, ka King Charles ir viens sasodīts mīļukiņš, kuru jānoklausās ir visiem-visiem, kam sirdī ildziņas pēc hipijlaika un tā vienkāršības, un vienlaikus arī tāda smeldzīga apjausmiņa, ka, nē, redz', tas hipijlaiks bija tomēr dikti sen, un tagad to varētu tikai nofeikot, tāpēc, davaj, labāk uzdosim arī nedaudz pa popsas, roķa un barokāli noplukuša imidža podziņām.

rekur viņa hitdziesmiņš, pie kura visi bungā pa galdu un saka jes

rekur viņš ripinās ar skrituļdēli, vicinot matus, tādā apģērbā, kas noteikti patiks milkijam, haha

un TE viņš sūta mājāspalicējiem sveikas ar dziesmiņu no Kenijas pļažas, un vējš nezaudē humora izjūtu, vislaik aizpūšot džekiņam seju ar matiem, pilnīgs kaut kāds absurda humors, bet lieliski :) sākas 0:50

nu, āv, nu! :))))