mjū cauri laikiem

revidēju savu mjūzikkolekciju, kas bija aktuāla vecumā aptuveni no 17 līdz 21. tolaik mūziku rakstīju DISKOS, un, šķiet, postroks bija tas, kas tolaik man šķita "dziļi" un "dvēseliski", savukārt indīpops - tas, kas "jautri" un "dzīvi apliecinoši".

a interesanti, vai mans tagadējais ironiskums attiecībā pret šiem faktiem kaut ko pasaka par to mani, kāda biju tad, vai tomēr - to, kāda esmu tagad. meh, īstenībā vienkārši vajadzētu mazāk domāt, tas tā kā būtu skaidrs :), vienīgi to ir drusku grūti nedarīt, kad tiec konfrontēts ar tām pašām skaņām un atceries, ko tajās saskatīji agrāk, unnn tagad tajās saskati kaut ko galīgi citu.