valodas trimda

mana domāšanas veida īpatnība ir tiekšanās dziļumā, ne plašumā, kam ir negatīvas sekas - mazs vārdu krājums.

izsakoties dzīvajā, to diezgan veiksmīgi var kompensēt ar ekspresīviem žestiem un skaņām (maniem ārzemjdraudziņiem jau bija tam iegājies apzīmējums "latvian special effects"), - un man nudien šķiet, ka reizēm izteiksmīga skaņa un žests īstajā vietā var domu ar visām tās intonatīvajām nokrāsām nodot daudz precīzāk par desmitiem vārdu. taču rakstot šo robu izpausmju spektrā nomaskēt nekādi neizdodas, žestikulē rakstīdams cik gribi. ir aizdomas, ka internets tam nenāk par labu un man vajadzētu vairāk lasīt; šodien jau kārīgi vairākkārt apgrozīju rokās Bārta "Mitoloģijas", taču - atstājies, naudas izdošanas dēmon, vispirms jāizlasa tās 200+ (jā, 200+) jaunās, svaigās un neizlasītās grāmatas, kas grāmatplauktā jau kurn kuro gadu un, laiku kavējot, savā nodabā apput.

interesanti, ka lasot šo trūkumu es gan neizjūtu. tad katrs vārds ar tā nozīmi saslēdzās gluži neviļus, un es domāju, ka tās ir atbalsis no tā laika, kad es kā bērns lasīju ļoti daudz. iespējams, tā jūtas cilvēki, kas dzimuši trimdā un uzauguši, ar vecākiem vai vecvecākiem runājot viņu izcelsmes zemes valodā, un ar gadiem, šīs valodas telpā vairs neuzturoties, joprojām atpazīst vārdus, taču ir zaudējuši spēju tajā izteikties. tieši tā es patlaban jūtos valodā - tā nespēj sekot manai domai.