transkribējot vairākas intervijas, konstatēju, ka vārds, kuru, iespējams, visbiežāk izmantoju, ir - "būtībā". ĻOTI, ĻOTI KAITINOŠI viņu klausīties atkal un atkal. uz otras rokas, vienmēr jau var būt sliktāki vārdi, kam nezināt mēru (nu, "bļā", piemēram). :)

mana domāšanas veida īpatnība ir tiekšanās dziļumā, ne plašumā, kam ir negatīvas sekas - mazs vārdu krājums.

izsakoties dzīvajā, to diezgan veiksmīgi var kompensēt ar ekspresīviem žestiem un skaņām (maniem ārzemjdraudziņiem jau bija tam iegājies apzīmējums "latvian special effects"), - un man nudien šķiet, ka reizēm izteiksmīga skaņa un žests īstajā vietā var domu ar visām tās intonatīvajām nokrāsām nodot daudz precīzāk par desmitiem vārdu. taču rakstot šo robu izpausmju spektrā nomaskēt nekādi neizdodas, žestikulē rakstīdams cik gribi. ir aizdomas, ka internets tam nenāk par labu un man vajadzētu vairāk lasīt; šodien jau kārīgi vairākkārt apgrozīju rokās Bārta "Mitoloģijas", taču - atstājies, naudas izdošanas dēmon, vispirms jāizlasa tās 200+ (jā, 200+) jaunās, svaigās un neizlasītās grāmatas, kas grāmatplauktā jau kurn kuro gadu un, laiku kavējot, savā nodabā apput.

interesanti, ka lasot šo trūkumu es gan neizjūtu. tad katrs vārds ar tā nozīmi saslēdzās gluži neviļus, un es domāju, ka tās ir atbalsis no tā laika, kad es kā bērns lasīju ļoti daudz. iespējams, tā jūtas cilvēki, kas dzimuši trimdā un uzauguši, ar vecākiem vai vecvecākiem runājot viņu izcelsmes zemes valodā, un ar gadiem, šīs valodas telpā vairs neuzturoties, joprojām atpazīst vārdus, taču ir zaudējuši spēju tajā izteikties. tieši tā es patlaban jūtos valodā - tā nespēj sekot manai domai.

nu viss! sākās ar to, ka man likās, ka reizēm rakstos vajag nedaudz papokemonizēties, ja gribi, lai nomācošais publikas vairākums vispār uztvertu tavu mesidžu (mēs visi zinām to tur likumiņu, ka vispirms tu tiec saredzēts, tad - dzirdēts un tikai tad - SAdzirdēts, un tieši tāpēc formai ir jāatstāj "pieejamības" iespaids. tas pats attiecas arī uz rakstiem). bet nu srsly. tanī brīdī, kad es pēkšņi redzu, ka citi sāk pokemonizēties manis dēļ, - nu, tur, tipa, lai neliktos "garlaicīgi" vai "pārāk nopietni", ņemot vērā to iespaidu, kas viņiem, acīmredzot, par mani kā adresātu ir radies - oīīīī, tanī mirklī, manuprāt, kaut kas ir nogājis greizi. jo sanāk, ka es kaut kā vienmēr tiecos uztvert sociumu kā kaut kādu masu, kurai man formas ziņā ir jāpielāgojas (saturiņu gan paturot pēc saviem ieskatiem), lai vispār tiktu saprasta, nevis uztveru sevi kā arī to pašu vien masu veidojošu elementu. vai arī, dicho en otra forma, es cenšos runāt ar katru viņa valodiņā, ka tikai mesidžs nonāktu veiksmīgi otrā galā, bet negaidu, lai kāds pielāgotos man, jo visiem būtu jābūt skaidrs, ka es taču visu sapratīšu tāpat, va' ne, hahā. nu, a tagad es tieku konfrontēta ar faktu, ka komunikācija un rakstu vides veidošana tomēr ir divvirzienu process! NĒĒĒ! sanāk, ka es ne tikai iejūtīgi cenšos būt saprotama pokemoniskai sabiedrībai, bet - tādu to arī veidoju! bet to jau man nemaz negribas! NĒĒĒ-2!!

tāpēc no šodienas - cauri ar šitiemtevisiem pokemonizgājieniem. mēģinās iet back to the basics - tīra, skaidra valoda, kas pati ar saviem līdzekļiem - dažādu nokrāsu vārdiem - signalizē par rakstītāja attieksmi un emocijām, - nevis kompensē šīs prasmes trūkumu ar koliņiem, iekaviņām, un tamlīdzīgi. hāā, redzēs, cik ilgi tā sanāks noturēties. :)

vot, izlasīju vecākmājās interviju ar Streipu, un tur viņam jautā par to, kādas tendences viņš novērojis pēdējā laika žurnālistikas jomā. nu un atbilde, ka pēdējos laikam 10 gados ir vērojams pilnīgs valodas krahs un sašaurinājums - ka cilvēki aizvien vairāk pierod domāt '140 zīmju' formātā un, tiklīdz jāizsakās plašāk, vairs uz to diez ko nav spējīgi.

lūk. taisni tā arī ir. un es tam esmu dzīvs piemērs.

jēziņ, es tak agrāk biju staigājoša literārā valoda. tas ir, nē, bet vispār bērnībā lasīju dikti daudz, dzejoļus sāku rakstīt vēl pirms rakstīšanas saistītā tekstā, un tad vēl gadu gadiem dabūju dzirdēt atskaņas no tā visa apkārtējo personā - ka es jocīgi runājot un manas īsziņas esot literatūra u.tml.

un tad es aizbraucu uz Spāniju, atbraucu atpakaļ, un viss tas bija aizslaucīts prom. nu un tagad, ieradusi uz veciem lauriem gulēt un pie jauniem nepiestrādāt, apjukusi kasu pakausi un prātoju - nu kas tas ir, ka vārdi vairs nenāk ārā. ir palicis pats pamatiņš, pats funkcionālākais pamatiņš, lai varētu izveidot teikumus es gribu ēst un ejam uz kino, bet par tādiem vārdiem kā, piemēram, vizla, gurdums un zvīļot ir aizmirsts un par dažiem pat vairs nav skidrs, ko tieši tie nozīmē. izvērstos teikumos izmežģās mēle, un pie beigām īpaši sarežģītam teikumam tiek atmests ar roku un piebilsts: nu, karoče, bija baigi forši. my personal downfall.

un ikdienā tas netaucē. ikdiena tagad ir karoče, ķipa un 140 zīmes; pastāv pamatvārdi un sinonīmu skaits arvien sarūk. vecie vārdi ir kaut kur dziļi iekšā, bet neskaidri un grūti verbalizējami, tā kā tādas nekonkrētas agras bērnības atmiņas. un es nedomāju, ka tā būtu man vienai, nē. vārdi pagaist, un jo mazāk mēs viņus lietojam, jo mazāk dodam iespējas tos dzīvē izdzirdēt citiem, kuri savukārt arī tos aizvien mazāk lietos, - un tā joprojām.

vakar beidzu lasīt 1984 - un tieši tas pie mums valodas ziņā tagad notiek. vecruna un jaunruna. ar to starpību, ka jaunruna mums nav funkcionāru uzspiesta, kas mērķtiecīgi sašaurina vārdu krājumu, lai sašaurinātu arī domas amplitūdu - mēs darām to paši. mēs vēl esam tā robežšķirtnes paaudze, kas vēl nekonkrēti nojauš, ko varētu nozīmēt, piemēram, zvīgulis. bet nākošā jau tāda veida vārdus uztver ar smīniņu, sak', kas tie par vecmāmiņu vārdiem. un nelieto; un vēl nākošā paaudze jau tos nedzirdēs vispār. tam visam paralēli izskan pārmetumi, ka visādas lietas jau latviešu valodā nevarot izteikt, un pārmetas uz angļu. jo vieglāk pateikt. nav brīnums, ka daudz ko nevar izteikt, kad aizmirst arvien vairāk vārdu. our collective downfall.

es neesmu pret tviteri, es neesmu pret laikmetu kā tādu. es vienkārši vairs nevaru izteikt pret vai par ko es esmu un iešu palasīt kādu valodas ziņā neapdalītu grāmatu.