vot, nezinu. nu, ir kaut kādas attieksmes lietas, kas uzsit asinis - kā šis. kad situācija, kad 10 džeki tusiņā izvaro divas meitenes pirmām kārtām raisa posta autorē "sašutumu" par to, ko gan, redz', esot domājusi tā izvarotā meitene, kura izrādījās nepilngadīga. ka ne jau viņa gājusi interjeru skatīties, bet gan uz tusiņu - tātad, tipa, loģiski, ka 10 džeki izvaro, ko gan citu varētu gaidīt.

saprotams, ka, iespējams, autore vēl nav īpaši nobriedusi un vēlas nedaudz pazīmēties ar savu netradicionālo, oriģinālo skatījumu uz lietām, - nu, un Dievs ar viņu. tas, kas uztrauc, ir - ka nav nekādas pretreakcijas; vienīgā reakcija uz šādu viedokli ir tāda čomiska pasmiešanās. un tas jau man rādās simptomātiski. "Dienā", kad bija rakstu sērija par izvarošanām, arī komentāros ļaudis mētāja viedoklīšus a la nu ja, tās sievietes, kuras izvaro, tās jau maukas, kas pašas uzprasās, pareiz' pareiz', tā viņām vajag. ok, es saprotu, ka komentārus internetā parasti raksta ne nu tas inteliģences zieds. bet cibā?...

nu lūk, ja pasaka A, tad esot jāsaka B, vai ne. un tad tas B būtu tāds, ka tā jau man cibā patīk un šķiet, ka te visādi sakarīgi cilvēki nolasījušies. taču ir kaut kādi momenti, kad ir skaidrs, ka.. nu, ka vienīgais, kas šeit tiek novērtēts, ir atraktīva pigoru mētāšana, savukārt tad, kad ir runa par kādu nopietnāku tēmu, tad notiek tāda, hmm, novēršanās, centieni izvairīties runāt pa īstam, par svarīgo. kaut vai tad, kad kāda no cibiņām joku dzīšanai pa starpu uzrakstīja aizkustinošu postu par personīgo abortu, - kas notika? lielākā daļa komentatoru brigādes nevis papliķēja pa plecu, bet turpināja dzīt jokus, vēl kaut ko pārmest, u.tml. un tad man paliek bēdīgi, sauksim to tā, un liekas, ka kam gan man šeit vajadzēja iesaistīties.

nu labi, konutur daudz. man vienkārši reizēm sāp sirds par visādām lietām, un visvairāk - nevis par to, ka kāds mudaks kaut ko ļaunu ir izdarījis, bet par to, ka kādi, ko es uzskatu par sakarīgiem cilvēkiem, to redz kā kaut ko pilnīgi normālu. tas attiecas gan uz politiku, gan šinīs te attieksmēs pret visādām ikdienišķām lietām - kā nodokļu nemaksāšana, minētās izvarošanas, u.tml. un tad šķiet, ka, nu ja, teju visiem mums patīk Rietumeiropa un aplikt pašu zemi, kur it kā kaut kādi jefiņi nemākot visu izdarīt, lai valstī forši dzīvot, bet, hei, izrādās, ka tie jefiņi esam mēs paši - ar savām ikdienas attieksmēm.

p.s. un tas, ko es domāju par šo attieksmi pret izvarošanām, ir labi noformulēts te: http://diena.lv/lat/politics/viedokli/psihologu-atklata-vestule-par-rakstu-maniaks-izvarotajus-provoce-sieviesu-izlaidiba

ar mani viss notiek lēnām. lēnām beidzas vasara, un lēnām pienāk pavasaris.

patiesībā man vēl tagad vasara līdz galam nav beigusies - jā, ir drusku mainījusies plejliste uz melanholiskāku (kaut gan arī tas ar Hope Sandoval bija kārtīga pāršaušana pār strīpu - way too early), es vairs neesmu smuka un brūniņa, vairs nevar nēsāt mikrošortus un, par lielu nožēlu, - arī zvēru rakstu tupelītes; taču pa lielam - nē, nē, sajūtu līmenī vasaras beigas vēl ir procesā. šodien bija pirmais sniegs arī manā galā, taču tas neliedz no rīta pīpēt pa logu vienā halātiņā kā vecajos labajos vasarslaikos; un arī ledusskapī stāvošās poļu draudziņu atvestās šokolādes končiņas apēdu tikai pavisam nesen. a kāpēc tās stāvēja ledusskapī? - tāpēc, ka tad, kad viņi tās atveda, bija +30C. kaut kas manī vēl pretojas uzvilkt cimdus un meklēt pa veikaliem biezās zeķbikses, liekas, ka tas, kas ir tagad, ir tā pati vasara, tas nekas, ka ar zemāku temperatūru un lietu. un es nesaslimstu.

un pavasaros tas pats. tad, savukārt, man labu laiku vēl nešķiet, ka būtu piemēroti izkūņoties no tuntulīšmēteļiem un zābakus nolikt kastē uz vasaras guļu; nē, tas viss šķiet par ātru un samākslotu un nenāk no iekšām - kā buča pirmajā randiņā ar cilvēku, kas tev ir būtībā svešs.

sauksim to par gadalaiku interiorizēšanu.

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

vot, bija tāda grāmata 'Mazo lietu dievs', saturiski likās nu tā-tā, bet vārdu māksla tur sita augstu vilni, varētu pat teikt - vārdu vilnis tur pikēja debestiņās un lejā nemaz nekrita, un pat tulkojumā, kā šķitās, nekas daudz nebija pazaudējies.

nu, un visā visumā es neko no tās grāmatas neatceros, bet tur bija tāds personāžs, kuram bija mašīna, un tad tā mašīna tika aprakstīta kā viņa personīgā telpa, bet reizē arī kaut kas vairāk; nu tur aptuveni tā bija ar vārdiem nopikēts, ka tā mašīna viņam bija vajadzīga tāpēc, lai būtu, kur glabāt savas ķermeņa smakas un skumīgās domas, un koturvēlne, jo mums jau visiem tas viss ir, tāpēc vajag kādu vietu, kur to visu atstāt, lai var iet cilvēkos bez tā; nu un tad es te tikko to atcerējos un iedomājos, ka tieši, tieši tā priekš manis funkcionē ciba.

kopš iepazinos ar tiem baskiem, ik pa laikam ar vieglu nožēlu atceros, ka tad, kad bija iespēja, neaizņēmos izlasīt no sava amerikāņu čoma grāmatas par basku valodas pamatiem un izcelšanos. tagad palūru jaunās basku draudzenītes feisbukā, a tur viss tik baskiski, tik baskiski. pilnīgi cita pasaule.

bet nu tā jau ir, ka cilvēki jau mēdz romantiski mistificēt to, ko nesaprot. šitā es vairījos par Tarkovski lasīt, lai neatņemtu maģiju. preperēšana diemžēl demistificē ļoti, un negribas jau dzīvot pasaulē bez netveramā, vane. nu, tā ka - varbūt tomēr ļoti labi, ka tās basku grāmatas toreiz nesavācu :)

forgiveness does not change the past, but it does change the future.

- bet nu tā arī ir!

tiešām tracina pēdējā laika fleims šeit, cibā, ko varētu konspektēt šādi: 'ko jūs visi redzat tanī Positivus, kāpēc jūs uz to braucat, man vispār nepatīk mūzikas festivāli, nu labi, neesmu nekad arī bijis, jo tas taču ir debili'.

un tam nav PILNĪGI nekāda sakara ar to, ka man pašai vasaras festivāli pa lielam patīk; drīzāk ar to, ka es cenšos nepamanīt mūsu vietējo provinciālismu un - daudzās jomās - atpalicību no Rietumu pasaules; bet te nu man to baksta acī ar strupu, paštaisnu pirkstu.

un šķita jau, ka netīņiem vajadzētu būt skaidram, ka protests pret jebko, kas ieguvis plašāku publikas interesi, automātiski nenozīmē to, ka pats esi neatkarīgi domājoša un 'alternatīva' personība. te nu ir. 'stilīgā' nācijas daļa apstājusies četrpadsmitgadniecībā.

vot, izlasīju vecākmājās interviju ar Streipu, un tur viņam jautā par to, kādas tendences viņš novērojis pēdējā laika žurnālistikas jomā. nu un atbilde, ka pēdējos laikam 10 gados ir vērojams pilnīgs valodas krahs un sašaurinājums - ka cilvēki aizvien vairāk pierod domāt '140 zīmju' formātā un, tiklīdz jāizsakās plašāk, vairs uz to diez ko nav spējīgi.

lūk. taisni tā arī ir. un es tam esmu dzīvs piemērs.

jēziņ, es tak agrāk biju staigājoša literārā valoda. tas ir, nē, bet vispār bērnībā lasīju dikti daudz, dzejoļus sāku rakstīt vēl pirms rakstīšanas saistītā tekstā, un tad vēl gadu gadiem dabūju dzirdēt atskaņas no tā visa apkārtējo personā - ka es jocīgi runājot un manas īsziņas esot literatūra u.tml.

un tad es aizbraucu uz Spāniju, atbraucu atpakaļ, un viss tas bija aizslaucīts prom. nu un tagad, ieradusi uz veciem lauriem gulēt un pie jauniem nepiestrādāt, apjukusi kasu pakausi un prātoju - nu kas tas ir, ka vārdi vairs nenāk ārā. ir palicis pats pamatiņš, pats funkcionālākais pamatiņš, lai varētu izveidot teikumus es gribu ēst un ejam uz kino, bet par tādiem vārdiem kā, piemēram, vizla, gurdums un zvīļot ir aizmirsts un par dažiem pat vairs nav skidrs, ko tieši tie nozīmē. izvērstos teikumos izmežģās mēle, un pie beigām īpaši sarežģītam teikumam tiek atmests ar roku un piebilsts: nu, karoče, bija baigi forši. my personal downfall.

un ikdienā tas netaucē. ikdiena tagad ir karoče, ķipa un 140 zīmes; pastāv pamatvārdi un sinonīmu skaits arvien sarūk. vecie vārdi ir kaut kur dziļi iekšā, bet neskaidri un grūti verbalizējami, tā kā tādas nekonkrētas agras bērnības atmiņas. un es nedomāju, ka tā būtu man vienai, nē. vārdi pagaist, un jo mazāk mēs viņus lietojam, jo mazāk dodam iespējas tos dzīvē izdzirdēt citiem, kuri savukārt arī tos aizvien mazāk lietos, - un tā joprojām.

vakar beidzu lasīt 1984 - un tieši tas pie mums valodas ziņā tagad notiek. vecruna un jaunruna. ar to starpību, ka jaunruna mums nav funkcionāru uzspiesta, kas mērķtiecīgi sašaurina vārdu krājumu, lai sašaurinātu arī domas amplitūdu - mēs darām to paši. mēs vēl esam tā robežšķirtnes paaudze, kas vēl nekonkrēti nojauš, ko varētu nozīmēt, piemēram, zvīgulis. bet nākošā jau tāda veida vārdus uztver ar smīniņu, sak', kas tie par vecmāmiņu vārdiem. un nelieto; un vēl nākošā paaudze jau tos nedzirdēs vispār. tam visam paralēli izskan pārmetumi, ka visādas lietas jau latviešu valodā nevarot izteikt, un pārmetas uz angļu. jo vieglāk pateikt. nav brīnums, ka daudz ko nevar izteikt, kad aizmirst arvien vairāk vārdu. our collective downfall.

es neesmu pret tviteri, es neesmu pret laikmetu kā tādu. es vienkārši vairs nevaru izteikt pret vai par ko es esmu un iešu palasīt kādu valodas ziņā neapdalītu grāmatu.