Orveliāna

vot, izlasīju vecākmājās interviju ar Streipu, un tur viņam jautā par to, kādas tendences viņš novērojis pēdējā laika žurnālistikas jomā. nu un atbilde, ka pēdējos laikam 10 gados ir vērojams pilnīgs valodas krahs un sašaurinājums - ka cilvēki aizvien vairāk pierod domāt '140 zīmju' formātā un, tiklīdz jāizsakās plašāk, vairs uz to diez ko nav spējīgi.

lūk. taisni tā arī ir. un es tam esmu dzīvs piemērs.

jēziņ, es tak agrāk biju staigājoša literārā valoda. tas ir, nē, bet vispār bērnībā lasīju dikti daudz, dzejoļus sāku rakstīt vēl pirms rakstīšanas saistītā tekstā, un tad vēl gadu gadiem dabūju dzirdēt atskaņas no tā visa apkārtējo personā - ka es jocīgi runājot un manas īsziņas esot literatūra u.tml.

un tad es aizbraucu uz Spāniju, atbraucu atpakaļ, un viss tas bija aizslaucīts prom. nu un tagad, ieradusi uz veciem lauriem gulēt un pie jauniem nepiestrādāt, apjukusi kasu pakausi un prātoju - nu kas tas ir, ka vārdi vairs nenāk ārā. ir palicis pats pamatiņš, pats funkcionālākais pamatiņš, lai varētu izveidot teikumus es gribu ēst un ejam uz kino, bet par tādiem vārdiem kā, piemēram, vizla, gurdums un zvīļot ir aizmirsts un par dažiem pat vairs nav skidrs, ko tieši tie nozīmē. izvērstos teikumos izmežģās mēle, un pie beigām īpaši sarežģītam teikumam tiek atmests ar roku un piebilsts: nu, karoče, bija baigi forši. my personal downfall.

un ikdienā tas netaucē. ikdiena tagad ir karoče, ķipa un 140 zīmes; pastāv pamatvārdi un sinonīmu skaits arvien sarūk. vecie vārdi ir kaut kur dziļi iekšā, bet neskaidri un grūti verbalizējami, tā kā tādas nekonkrētas agras bērnības atmiņas. un es nedomāju, ka tā būtu man vienai, nē. vārdi pagaist, un jo mazāk mēs viņus lietojam, jo mazāk dodam iespējas tos dzīvē izdzirdēt citiem, kuri savukārt arī tos aizvien mazāk lietos, - un tā joprojām.

vakar beidzu lasīt 1984 - un tieši tas pie mums valodas ziņā tagad notiek. vecruna un jaunruna. ar to starpību, ka jaunruna mums nav funkcionāru uzspiesta, kas mērķtiecīgi sašaurina vārdu krājumu, lai sašaurinātu arī domas amplitūdu - mēs darām to paši. mēs vēl esam tā robežšķirtnes paaudze, kas vēl nekonkrēti nojauš, ko varētu nozīmēt, piemēram, zvīgulis. bet nākošā jau tāda veida vārdus uztver ar smīniņu, sak', kas tie par vecmāmiņu vārdiem. un nelieto; un vēl nākošā paaudze jau tos nedzirdēs vispār. tam visam paralēli izskan pārmetumi, ka visādas lietas jau latviešu valodā nevarot izteikt, un pārmetas uz angļu. jo vieglāk pateikt. nav brīnums, ka daudz ko nevar izteikt, kad aizmirst arvien vairāk vārdu. our collective downfall.

es neesmu pret tviteri, es neesmu pret laikmetu kā tādu. es vienkārši vairs nevaru izteikt pret vai par ko es esmu un iešu palasīt kādu valodas ziņā neapdalītu grāmatu.