reizēm ir tā (un tagad es riskēju izklausīties pēc Sent-Ekziperī, bet nu labi), ka Liktenis dāvā tev ne tikai zivis, bet - pārmaiņas pēc - arī kādas makšķeres, un tad nu tikai no tevis ir atkarīgs, ko tu ar tām makšķerēm tālāk darīsi. pirmās sajūtas, protams, ir - nu kas gan no manis par makšķernieku, LOLs es esmu, ne makšķernieks, - anubet nekā citādi, kā paņemot to makšķeri un sākumā bikiņ drebelīgām rociņām viņu pavicinot, par makšķernieku tā arī nekļūsi. āmen.

iekšpagalmiņi ir pilsētu vertikāles. i fiziski, i metaforiski.

vot, bija tāda grāmata 'Mazo lietu dievs', saturiski likās nu tā-tā, bet vārdu māksla tur sita augstu vilni, varētu pat teikt - vārdu vilnis tur pikēja debestiņās un lejā nemaz nekrita, un pat tulkojumā, kā šķitās, nekas daudz nebija pazaudējies.

nu, un visā visumā es neko no tās grāmatas neatceros, bet tur bija tāds personāžs, kuram bija mašīna, un tad tā mašīna tika aprakstīta kā viņa personīgā telpa, bet reizē arī kaut kas vairāk; nu tur aptuveni tā bija ar vārdiem nopikēts, ka tā mašīna viņam bija vajadzīga tāpēc, lai būtu, kur glabāt savas ķermeņa smakas un skumīgās domas, un koturvēlne, jo mums jau visiem tas viss ir, tāpēc vajag kādu vietu, kur to visu atstāt, lai var iet cilvēkos bez tā; nu un tad es te tikko to atcerējos un iedomājos, ka tieši, tieši tā priekš manis funkcionē ciba.

vaivaivai. pamācība savaldzināšanas mākslā made my morning. ar to lapu ir nedaudz tā, kā ar grāmatu 'Deloveja kundze' - sākumā drusku gribas mest nost, bet vidū tā stilistika tevi iesūc sevī, un tu vari tikai tirināt kājas un sajūsmināties.

ā, un es joprojām uzskatu, ka Grizzly Bear+Feist dziesma Service Bell ir kaut kas satriecošs. lūk, balss jau Feistai ir laba, bet parasti ar materiālu pieklibo. a šoreiz nepieklibo.

I keep a service bell by my bed for you
let the others do what they do
I will hold on
hold on
hold on
I keep a service bell by my bed for you

nu, bet tā jau arī ir.

un vēl apjautu, ka tas, ka es te rakstu tikai par nebūtiskiem sūdiem, ir vienkārši mana iešana rotaļās pašai ar sevi.

vieglītiņš pohainums īstenībā ir viens no maniem seksīgākajiem steitiem. mati visi pa gaisu, lūpas pa visu seju, acīs gurdens pohujisms, un balss zema un guldzoša.

vakardienas bilance: zemē nomests kompītis, lekšanās ar policiju, kas gribēja sašņorēt vienu no bara, iepazīšanās ar visādiem jauniem cilvēkiem un veco kaulu atkalizlocīšana.

pārsteidz tā kompīša zemēnomešana. nevajag pat sapļauties, atliek vien turēt vienā rokā, vienlaikus runājot un aizdomājoties. izklaidīgā lempe, vot, kas es esmu. bet nu tomēr laimīgā kārtā logs uz virtuālo pasauli nav vēl aizvilcis aizkarus :)

biju domājusi šodien pēc jūŗiņas beidzot aiziet uz kādu pilašu nodarbību, bet nu jau tūliņ būs liktenīgie septiņi, un man sāk šķist, ka šodienas ieguldījums skaistumā un veselībā varētu tā arī mierīgi aprobežoties ar viegla čerokī indiāņu tonīša iegūšanu. galu galā, srsly - pilates ball?? :) uz parastajām vēl varētu drusciņ piespiesties un aiziet, bet ņemšanās ap tām krāsainajām plastmasas bumbām man vienmēr likusies nenopietna un kaut kādā īpatnā veidā debila - līdzīgi kā teletūbiji.

nē, nē, teletūbijiem no chance. ies noskalot smiltis, uzpīpēt un savaņģot draudzeni atnākt piebeigt vermutu.

vot, izlasīju vecākmājās interviju ar Streipu, un tur viņam jautā par to, kādas tendences viņš novērojis pēdējā laika žurnālistikas jomā. nu un atbilde, ka pēdējos laikam 10 gados ir vērojams pilnīgs valodas krahs un sašaurinājums - ka cilvēki aizvien vairāk pierod domāt '140 zīmju' formātā un, tiklīdz jāizsakās plašāk, vairs uz to diez ko nav spējīgi.

lūk. taisni tā arī ir. un es tam esmu dzīvs piemērs.

jēziņ, es tak agrāk biju staigājoša literārā valoda. tas ir, nē, bet vispār bērnībā lasīju dikti daudz, dzejoļus sāku rakstīt vēl pirms rakstīšanas saistītā tekstā, un tad vēl gadu gadiem dabūju dzirdēt atskaņas no tā visa apkārtējo personā - ka es jocīgi runājot un manas īsziņas esot literatūra u.tml.

un tad es aizbraucu uz Spāniju, atbraucu atpakaļ, un viss tas bija aizslaucīts prom. nu un tagad, ieradusi uz veciem lauriem gulēt un pie jauniem nepiestrādāt, apjukusi kasu pakausi un prātoju - nu kas tas ir, ka vārdi vairs nenāk ārā. ir palicis pats pamatiņš, pats funkcionālākais pamatiņš, lai varētu izveidot teikumus es gribu ēst un ejam uz kino, bet par tādiem vārdiem kā, piemēram, vizla, gurdums un zvīļot ir aizmirsts un par dažiem pat vairs nav skidrs, ko tieši tie nozīmē. izvērstos teikumos izmežģās mēle, un pie beigām īpaši sarežģītam teikumam tiek atmests ar roku un piebilsts: nu, karoče, bija baigi forši. my personal downfall.

un ikdienā tas netaucē. ikdiena tagad ir karoče, ķipa un 140 zīmes; pastāv pamatvārdi un sinonīmu skaits arvien sarūk. vecie vārdi ir kaut kur dziļi iekšā, bet neskaidri un grūti verbalizējami, tā kā tādas nekonkrētas agras bērnības atmiņas. un es nedomāju, ka tā būtu man vienai, nē. vārdi pagaist, un jo mazāk mēs viņus lietojam, jo mazāk dodam iespējas tos dzīvē izdzirdēt citiem, kuri savukārt arī tos aizvien mazāk lietos, - un tā joprojām.

vakar beidzu lasīt 1984 - un tieši tas pie mums valodas ziņā tagad notiek. vecruna un jaunruna. ar to starpību, ka jaunruna mums nav funkcionāru uzspiesta, kas mērķtiecīgi sašaurina vārdu krājumu, lai sašaurinātu arī domas amplitūdu - mēs darām to paši. mēs vēl esam tā robežšķirtnes paaudze, kas vēl nekonkrēti nojauš, ko varētu nozīmēt, piemēram, zvīgulis. bet nākošā jau tāda veida vārdus uztver ar smīniņu, sak', kas tie par vecmāmiņu vārdiem. un nelieto; un vēl nākošā paaudze jau tos nedzirdēs vispār. tam visam paralēli izskan pārmetumi, ka visādas lietas jau latviešu valodā nevarot izteikt, un pārmetas uz angļu. jo vieglāk pateikt. nav brīnums, ka daudz ko nevar izteikt, kad aizmirst arvien vairāk vārdu. our collective downfall.

es neesmu pret tviteri, es neesmu pret laikmetu kā tādu. es vienkārši vairs nevaru izteikt pret vai par ko es esmu un iešu palasīt kādu valodas ziņā neapdalītu grāmatu.