on banalitātes in action

reizēm ir tā (un tagad es riskēju izklausīties pēc Sent-Ekziperī, bet nu labi), ka Liktenis dāvā tev ne tikai zivis, bet - pārmaiņas pēc - arī kādas makšķeres, un tad nu tikai no tevis ir atkarīgs, ko tu ar tām makšķerēm tālāk darīsi. pirmās sajūtas, protams, ir - nu kas gan no manis par makšķernieku, LOLs es esmu, ne makšķernieks, - anubet nekā citādi, kā paņemot to makšķeri un sākumā bikiņ drebelīgām rociņām viņu pavicinot, par makšķernieku tā arī nekļūsi. āmen.