ai, a vispār man te cibā ir taisni tāpat, kā dzīvē - pie manis tusēties nāk tikai meitenes!!!

whoaaaa, whoa, whoa. gribas jau pierakstīt visādu faktuālo informāciju, bet dzīve tāda hitraja štučka - jo vairāk pierakstāmā sakrājas, jo mazāk paliek laika, kad to pierakstīt. kā arī, loool, kā mēs te ar cīņubiedri atzīmējām - vairs nav laika lasīt ziņas, jo esam dikti aizņemtas, tās rakstot. brālītis paradoksiņš miedz ar aci.

un ir jau savā ziņā kruta dzīvot mirklim, neko nepierakstīt, un tā, bet šo principu tomēr, manuprāt, ir sazvērnieciski izdomājuši cilvēki ar labu atmiņu, lai izceltos uz savu brāļu - cilvēku ar, bļin, neeksistējošo atmiņu - fona. vot, un tāpēc man nepatīk, ka šī vieta kā personīgās atmiņas external hard drive vairs nefunkcionē; patiesībā par to funkcionē varbūt vairs tikai mani draudziņi, kuriem es visu ko pastāstu vai daru ko kopā, un pēc zināma laika dabonu brīnēties un teikt ORLY, kad viņi man kaut ko no tā atgādina. bet visu jau nepastāstīsi, šņuk.

ai, nu un tātad, piem., šodien man te izrakstīja medikamēntiņuz, kuri palīdzēšot pret kaitinošo žagu stila miegu, kurš mani turpina nepamest, sučka tāds. nu, un tie medikamēntiņi esot baigi kruta, vienīgi..ir viena maza blakusparādība - baigi uzlabojoties apetīte, un cilvēkiem nākot klāt miljons kilogramu. man to tā grūti stādīties priekšā, bet nu tad es ceru, ka, ja nāksies pamest kalsnās S-XS dūdiņas izskatu un ievākties XXLā, tad vismaz tam nāks līdzi kārtīgs Ž izmērs, un es varēšu līksmi ripināties apkārt un ļurināt krūtažu, gigigi. :)

(..o-ou, nu un tagad vairs nav laika rakstīt, pļe!)

:), pakaļskrējīgais Implozijs arī apskatījās, kas viņam šīgada pirmajos ierakstos rakstīts, nosmīnēja bārdā un nosprieda, ka nekas ilustratīvs jau, atskaitot nr.6, tas nav, - bēēēt tas taču viņu nekavēs to publicēt, tee-hee. ā, nē, īstenībā pirmais ieraksts (kas ir nr.5, jo cibā es iesaistījos šīgada maijā) arī ir ilustratīvs, jo pēc būtības lieliski ilustrē manu attieksmīti i pret cibu, i pret šitiem MASiem :)

5. lulz, īsti gan nav skaidrs, kam man šito vajadzēja, bet nu, ja uz kaut ko uznāk iekāriens, tad jau tam ir jāļaujas, sure thing.
6. neuzlauzhamie seifi jau, protams, tie interesantaakie; bet, nu, kad jau neuzlauzhami, tad neuzlauzhami, vai ne. atliek tik feisot it.
7. akvaidieniņ, pēc milkies atgādinājuma nolēmu bikiņ pakveldēties nostaļģijā un paskatīties jūtūbā Kelly Family galvenos hitus.
8. joprojām ļoti smieklīgi: http://www.youtube.com/watch?v=-NKXNThJ610&feature=player_embedded
9. all the black days / unleashed by the rain / collapse into sunny defeat
10. iespējams, ka - paldies Dievam, ka viņš man uz šīm pēdējām dienām atņēma internetus, jo tas man varbūt atņēma arī iespēju uzrakstīt dažiem piesolīto rakstu par to, kādēļ jābalso par to, par ko ir jābalso, toties pasargāja no prāta zaudēšanas.
11. nu fantastika, ziniet! dzīve mani nadajela! - čāpoju mājās gar bodīti, lolodama ķecerīgu alciņu pēc pirmdienas šampanieša; alciņa tika varonīgi apspiesta ("proties, kaprīzā sieviete, iedzersi labāk ingvertējiņu - i navda nabūs iztērēta, i veseļeiba roku paspiedīs"), bet še tev nu bija - mājās nav ūdens!
12. bāc, nospriedām šodien ar draudzenīti, ka tālāk tā - bez ziemas zābakiem un ziemas mēteļiem - vairs nevar turpināt, un ar apņēmīgu skatu metāmies pa veikaliem.

vot, nezinu. nu, ir kaut kādas attieksmes lietas, kas uzsit asinis - kā šis. kad situācija, kad 10 džeki tusiņā izvaro divas meitenes pirmām kārtām raisa posta autorē "sašutumu" par to, ko gan, redz', esot domājusi tā izvarotā meitene, kura izrādījās nepilngadīga. ka ne jau viņa gājusi interjeru skatīties, bet gan uz tusiņu - tātad, tipa, loģiski, ka 10 džeki izvaro, ko gan citu varētu gaidīt.

saprotams, ka, iespējams, autore vēl nav īpaši nobriedusi un vēlas nedaudz pazīmēties ar savu netradicionālo, oriģinālo skatījumu uz lietām, - nu, un Dievs ar viņu. tas, kas uztrauc, ir - ka nav nekādas pretreakcijas; vienīgā reakcija uz šādu viedokli ir tāda čomiska pasmiešanās. un tas jau man rādās simptomātiski. "Dienā", kad bija rakstu sērija par izvarošanām, arī komentāros ļaudis mētāja viedoklīšus a la nu ja, tās sievietes, kuras izvaro, tās jau maukas, kas pašas uzprasās, pareiz' pareiz', tā viņām vajag. ok, es saprotu, ka komentārus internetā parasti raksta ne nu tas inteliģences zieds. bet cibā?...

nu lūk, ja pasaka A, tad esot jāsaka B, vai ne. un tad tas B būtu tāds, ka tā jau man cibā patīk un šķiet, ka te visādi sakarīgi cilvēki nolasījušies. taču ir kaut kādi momenti, kad ir skaidrs, ka.. nu, ka vienīgais, kas šeit tiek novērtēts, ir atraktīva pigoru mētāšana, savukārt tad, kad ir runa par kādu nopietnāku tēmu, tad notiek tāda, hmm, novēršanās, centieni izvairīties runāt pa īstam, par svarīgo. kaut vai tad, kad kāda no cibiņām joku dzīšanai pa starpu uzrakstīja aizkustinošu postu par personīgo abortu, - kas notika? lielākā daļa komentatoru brigādes nevis papliķēja pa plecu, bet turpināja dzīt jokus, vēl kaut ko pārmest, u.tml. un tad man paliek bēdīgi, sauksim to tā, un liekas, ka kam gan man šeit vajadzēja iesaistīties.

nu labi, konutur daudz. man vienkārši reizēm sāp sirds par visādām lietām, un visvairāk - nevis par to, ka kāds mudaks kaut ko ļaunu ir izdarījis, bet par to, ka kādi, ko es uzskatu par sakarīgiem cilvēkiem, to redz kā kaut ko pilnīgi normālu. tas attiecas gan uz politiku, gan šinīs te attieksmēs pret visādām ikdienišķām lietām - kā nodokļu nemaksāšana, minētās izvarošanas, u.tml. un tad šķiet, ka, nu ja, teju visiem mums patīk Rietumeiropa un aplikt pašu zemi, kur it kā kaut kādi jefiņi nemākot visu izdarīt, lai valstī forši dzīvot, bet, hei, izrādās, ka tie jefiņi esam mēs paši - ar savām ikdienas attieksmēm.

p.s. un tas, ko es domāju par šo attieksmi pret izvarošanām, ir labi noformulēts te: http://diena.lv/lat/politics/viedokli/psihologu-atklata-vestule-par-rakstu-maniaks-izvarotajus-provoce-sieviesu-izlaidiba

kad ir labi, nav vajadzības rakstīt.

vot, bija tāda grāmata 'Mazo lietu dievs', saturiski likās nu tā-tā, bet vārdu māksla tur sita augstu vilni, varētu pat teikt - vārdu vilnis tur pikēja debestiņās un lejā nemaz nekrita, un pat tulkojumā, kā šķitās, nekas daudz nebija pazaudējies.

nu, un visā visumā es neko no tās grāmatas neatceros, bet tur bija tāds personāžs, kuram bija mašīna, un tad tā mašīna tika aprakstīta kā viņa personīgā telpa, bet reizē arī kaut kas vairāk; nu tur aptuveni tā bija ar vārdiem nopikēts, ka tā mašīna viņam bija vajadzīga tāpēc, lai būtu, kur glabāt savas ķermeņa smakas un skumīgās domas, un koturvēlne, jo mums jau visiem tas viss ir, tāpēc vajag kādu vietu, kur to visu atstāt, lai var iet cilvēkos bez tā; nu un tad es te tikko to atcerējos un iedomājos, ka tieši, tieši tā priekš manis funkcionē ciba.

un vēl apjautu, ka tas, ka es te rakstu tikai par nebūtiskiem sūdiem, ir vienkārši mana iešana rotaļās pašai ar sevi.