vot, bija tāda grāmata 'Mazo lietu dievs', saturiski likās nu tā-tā, bet vārdu māksla tur sita augstu vilni, varētu pat teikt - vārdu vilnis tur pikēja debestiņās un lejā nemaz nekrita, un pat tulkojumā, kā šķitās, nekas daudz nebija pazaudējies.

nu, un visā visumā es neko no tās grāmatas neatceros, bet tur bija tāds personāžs, kuram bija mašīna, un tad tā mašīna tika aprakstīta kā viņa personīgā telpa, bet reizē arī kaut kas vairāk; nu tur aptuveni tā bija ar vārdiem nopikēts, ka tā mašīna viņam bija vajadzīga tāpēc, lai būtu, kur glabāt savas ķermeņa smakas un skumīgās domas, un koturvēlne, jo mums jau visiem tas viss ir, tāpēc vajag kādu vietu, kur to visu atstāt, lai var iet cilvēkos bez tā; nu un tad es te tikko to atcerējos un iedomājos, ka tieši, tieši tā priekš manis funkcionē ciba.