it's all in your head (temperatures included)

ar mani viss notiek lēnām. lēnām beidzas vasara, un lēnām pienāk pavasaris.

patiesībā man vēl tagad vasara līdz galam nav beigusies - jā, ir drusku mainījusies plejliste uz melanholiskāku (kaut gan arī tas ar Hope Sandoval bija kārtīga pāršaušana pār strīpu - way too early), es vairs neesmu smuka un brūniņa, vairs nevar nēsāt mikrošortus un, par lielu nožēlu, - arī zvēru rakstu tupelītes; taču pa lielam - nē, nē, sajūtu līmenī vasaras beigas vēl ir procesā. šodien bija pirmais sniegs arī manā galā, taču tas neliedz no rīta pīpēt pa logu vienā halātiņā kā vecajos labajos vasarslaikos; un arī ledusskapī stāvošās poļu draudziņu atvestās šokolādes končiņas apēdu tikai pavisam nesen. a kāpēc tās stāvēja ledusskapī? - tāpēc, ka tad, kad viņi tās atveda, bija +30C. kaut kas manī vēl pretojas uzvilkt cimdus un meklēt pa veikaliem biezās zeķbikses, liekas, ka tas, kas ir tagad, ir tā pati vasara, tas nekas, ka ar zemāku temperatūru un lietu. un es nesaslimstu.

un pavasaros tas pats. tad, savukārt, man labu laiku vēl nešķiet, ka būtu piemēroti izkūņoties no tuntulīšmēteļiem un zābakus nolikt kastē uz vasaras guļu; nē, tas viss šķiet par ātru un samākslotu un nenāk no iekšām - kā buča pirmajā randiņā ar cilvēku, kas tev ir būtībā svešs.

sauksim to par gadalaiku interiorizēšanu.