ģimene, kopš esmu beigusi to uztvert sevišķi nopietni, man sagādā aizvien vairāk aizkustināta uzjautrinājuma pilnu brīžu. teiksim, stāstu savam diezgan rasistiskajam tēvam par to, kā ar malaiziešu čomu (ļoti inteliģentu džeku, starp citu, pētnieku un topošo diplomātu) gājām pa džungļiem, šis - ar tādu smīniņu: "nu, un ko ta' viņš tur tādu atrada?" (sāk tarzāniskā stilā sev klapēt pa krūtīm) "..SAVU MAMMU?" :)

neko, vakar jau arī, kad pa televizoru mūsu diženās polisas Ventspils svētkus rādīja, viņš melnādainā izpildītājmākselnieka virzienā paguva raidīt izteikumus a la "kur viņi tādu izrakuši, laikam no grāvja izvilkts, ka tik melns", tā kā nekas negaidīts no šī mana mīļā vīrieša puses tas, protams, nebija, tik paziņoju, ka vairāk stāstus no Malaizijas advenčera lai negaida, kad jau tas viņam ir tik materiāls jauniem un jauniem jokiem par maniem draugiem no Āzijas; bet smīkls ta' nav valdāms, un tā nu, joprojām smiedamās, nostaigāju gar virtuvi, kur tanī brīdī arī mana mātes kundze, pa telefonu runādama, gadījās. pēc brīža, telefonsarunu beigdama, viņa ļoti nopietni mani nobāra, lai es turpmāk nesmejoties, kad viņa runājot pa telefonu, jo esot iespējams, ka viņas sarunbiedram KĀDS NOMIRIS. ar atvainošanos komplektā nākošā iebilde, ka tāda situācija taču var gadīties tikai vienā gadījumā no miljona, piekrišanu neguva, un tā nu kopš šīs dienas manu vecāku mājās nedrīkst smieties, pirms nav pārbaudīts, vai tuvākā un tālākā apkaimē kāds nerunā pa telefonu, jo nevar jau zināt, vai viņa sarunbiedram kāds nav nomiris.

nu, un vispār ir sajūta, ka vasara ir ar mani uz vienu roku, jo pēc mākoņainās vakardienas, kurā In.žēlojās, ka sataisījusies braukt uz Saulkrastiem sauļoties, bet diena piemērota tikai tam, lai dotos uz Ēnkrastiem, šodien, kad viesojos pie savējiem Jūrmalā, saule bija klāt, kā saukta, un ir padarījusi manu fizisko veidolu viegli rozīgu un apmierinātu; tagad back for good Rīgā, duša, uzfrišinājiens un tad jau Piensvētki.

..bet vispār, es tikai gribēju pierakstīt, cik ļoti pēdējās dienās kā tuvus un klātesošus es izjūtu Savus Mīļos - ij ģimeni, ij draugus. mani cilvēki ir mans zelts, vot!

sazvanījos ar sencīti, prasu, ko šiem atvest no Espaņjas. sencītis tik atkratās, sak', neko, neko, savukārt mātes kundze fonā dzirdama šim pār plecu bļaujot, lai atvedot manu katalāņu bij.brūtg., kurš taču "implozijai pašai tā ne visai paticis" - jo māte ar viņu varēšot parunāt par puķkopību.

:). mātes..

aizbraucām šodien ar tēvu un sīko paboulingot. runājot par šo un to, pajautāju sīkajai, vai viņa lasa žurnālu "Sīrups". sīkā sarauca pieri un paziņoja, ka, loģiski, nē, viņa lasot tikai "Ilustrēto zinātni" un grāmatas. sociālos portālus arī vairs praktiski nelietojot. nesaprotu, kas te mums par ūberpotenciālīgu einšteinu aug, bet es no viņas varētu pamācīties.

bet, kad jau devāmies uz mašīnu, tēvs uz atvadām man pasniedza kinderolu. kinderolu. reaģējot uz manu neviltoto WTF skatienu, viņš vīlies jautāja, vai tad man vairs negaršojot. es, protams, lai neapbēdinātu, steigšus attraucu, ka garšo jau, garšo. un, pārcilājot atmiņu failus, tiešām atminējos laiku, kad man bija bijušas aktuālas kinderolas - desmit gadu vecumā, kad es krāju to iekšienē atrodamās nīlzirdziņu un lauviņu figūriņas. un pat tad es to šokolādi uztvēru kā ne īpaši foršu mantiņu blakusproduktu. bet tik aizkustinoši.

forgiveness does not change the past, but it does change the future.

- bet nu tā arī ir!