"You remember those Magic Eye books from the 1990s? The ones where you'd look at them, relax your eyes, and a 3D picture would pop out? Saying that 3D movies are the future of cinema is like saying that Magic Eye books were the future of literature."

tulkojot subtitrus vienai spāņu filmai, teju visu laiku nākas likt izsaukuma zīmes teikuma beigās. man tas dikti riebjas, bet - ko lai dara, ka spāņiem ir tāds runasveids? kontekstā tas iederas dabiski.

un vispār filma baigi foršā. līdz šim nebija sanācis neko redzēt no spāņu ironiskā traģikomēdijmeistara Berlangas; tad nu tagad sanāk uz pilnu klapi, un pat prasās pēc vēl.

uīī, noskatījos Biutiful, uīī.

ja pirmo filmas pusi man nācās turēt sevi rokās, lai neizplūstu pa grīdu, Bardemu redzot, tad otro - domāt, ka ar steigu jāpiezvana tēvam un jāpasaka, cik ļoti es viņu mīlu.

( un te nu drusku spoilerīt's )

pie filmas atgriežoties, manuprāt, nu, varēja jau nu labāk pameklēt, lai atrastu kādu meiteni Bardema meitas lomai, kura runātu bez akcenta un neizskatītos pēc krustojuma ar afrikāni (ja vien tur nebija domāts, ka māte ar viņu sagrēkojusi, bet visādi citādi tas neizpaudās, tā kā - srsly, wtf). tas pats ar Bardema tēvu - nafigā viņa lomai latīņamerikāni vajdzēja ņemti, wtf 2. bet citādi viss glauni, pārējie spāņūzīši kā spāņūzīši, tipiskās frāzes, tipiskie žesti, tipiskā vide n shit. smieklīgi sametās, kad Bardems divreiziņ pa katalāniskam atlaida, un tā. ai, teju kā savās otrajās mājās sajutos un nobimboju visu lakatu. kas bieži negadās, nu ja.

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

šodien Rimčikā izklaidīgi klimstot sieru virzienā, neviļus pa skatienam patrāpījās vidējā izmēra Cielaviņa. pirmā doma - OMNOMNOM, otrā - steigšus jāuzstāda sev ne pārāk grūti sasniedzams mērķis, lai par tā sasniegšanu tuvākajā laikā varētu sevi apbalvot ar obj. nu, un tā nu plāniņā tagad ir līdz nedēļas beigām izpīpēt ne vairāk kā trīs cigaretes :) two more to go, that is :)

vēl par ēdienu un sievietēm runājot, laba filma ir "Adriena Pāla", ko rādīs vēl tikai vienā Arsenāla seansā. skatītāju balsojumlapiņu ieplēsu iepretim vērtējumam "4" (no 5), un, kamēr rakājos pa somiņu pildspalvas meklējumos, lai uz balsojumlapiņas norādītu savu e-pastu, uz kuru viņiem man vēstīt, ka esmu laimējusi lidojumu divām personām (es jau esmu izlēmusi, ka tādā gadījumā braukšu nevis uz savām otrajām mājām, bet gan vai nu uz Parīzi pie franču brālīša, vai uz Amsterdamu pie deloveja_kundze, hehe), tikmēr uz skatuves pavisam negaidīti uzpeldēja pati ungāru režisore ar diviem nedaudz neveikliem intervētājiem, tāds sakarīgs skuķis likās, pastāstīja, ka daudzi aktieri slimnīcas ainās bijuši bomži. nu, un ko es vēl no Arsenāla esmu redzējusi - gandrīz neko pagaidām, vēl tikai to japāņu "Piepūšamo lelli", kas izpelnījās tikai negribīgu ieplēsienu iepretīm vērtējumam "3", un likās kārtējā režisores-sievietes gaudu dziesma par to, ka visi vīrieši ir cūkas or smth. a nē - tikko apskatījos ĪEmDēBā, ka režisors tomēr ir vīrietis, un tad nu vispār nesaprotu, ko domāt, kas viņam tur galvā darās. katrā ziņā, labi, ka vairs nerādīs, varu iztikt bez neieteikšanas.