smokers' lounge of death

uīī, noskatījos Biutiful, uīī.

ja pirmo filmas pusi man nācās turēt sevi rokās, lai neizplūstu pa grīdu, Bardemu redzot, tad otro - domāt, ka ar steigu jāpiezvana tēvam un jāpasaka, cik ļoti es viņu mīlu.

un tanī vietā, kur lika tos gāzes balonus pagrabā, es jau pilnīgi droši nojautu, ar ko šitais beigsies - zinu es šitos oranžos, kad Espaņjā dzīvoju, paši ar šitiem ņēmāmies, un man vienmēr bija bails, ka ar viņiem var kaut kas noiet greizi - tanī pat manā ziemeļrietumu mazpiusētā, piemēram, vienā (ne)jaukā dienā netāļi no mums tāds viens uzgāja gaisā, visa ģimene pagalam. savukārt mēs, bezbēdīgi lohi būdami, vienā masveida baļļukā mūsmājās izdomājām, ka jāļaun tak tiem cilvēku desmitiem kaut kur pīpēt, un par labāko vietu tika izraudzīts balkons, uz kura stāvēja arī daži tie oranžie. atvienojām un noslēdzām gan, domājām, ka tad jau viss kedā un nekas nevar notikt, vēl uz balkondurvju stikla "Smokers' lounge" uzrakstu ar sniedziņu uzpūtām. nekas arī nenotika, gracias a dios, taču nākamajā dienā pēc baļļuka ciemos atnāca mans tālaika vīrietis, ieraudzīja to uzrakstu, un gandrīz pats aizgāja pa gaisu, - ka, kur mums prāts, tas nekas, ka oranžie atvienoti un noslēgti, pīpēšana viņiem blakus esot varējusi ļooooti slikti beigties tāpatās. ..nu neko, asprātis dzīvokļbriedis uzrakstam pievienoja piebildi "OF DEATH". tāds, lūk, tematiskais pastāstiņš.

pie filmas atgriežoties, manuprāt, nu, varēja jau nu labāk pameklēt, lai atrastu kādu meiteni Bardema meitas lomai, kura runātu bez akcenta un neizskatītos pēc krustojuma ar afrikāni (ja vien tur nebija domāts, ka māte ar viņu sagrēkojusi, bet visādi citādi tas neizpaudās, tā kā - srsly, wtf). tas pats ar Bardema tēvu - nafigā viņa lomai latīņamerikāni vajdzēja ņemti, wtf 2. bet citādi viss glauni, pārējie spāņūzīši kā spāņūzīši, tipiskās frāzes, tipiskie žesti, tipiskā vide n shit. smieklīgi sametās, kad Bardems divreiziņ pa katalāniskam atlaida, un tā. ai, teju kā savās otrajās mājās sajutos un nobimboju visu lakatu. kas bieži negadās, nu ja.