šodien Rimčikā izklaidīgi klimstot sieru virzienā, neviļus pa skatienam patrāpījās vidējā izmēra Cielaviņa. pirmā doma - OMNOMNOM, otrā - steigšus jāuzstāda sev ne pārāk grūti sasniedzams mērķis, lai par tā sasniegšanu tuvākajā laikā varētu sevi apbalvot ar obj. nu, un tā nu plāniņā tagad ir līdz nedēļas beigām izpīpēt ne vairāk kā trīs cigaretes :) two more to go, that is :)

vēl par ēdienu un sievietēm runājot, laba filma ir "Adriena Pāla", ko rādīs vēl tikai vienā Arsenāla seansā. skatītāju balsojumlapiņu ieplēsu iepretim vērtējumam "4" (no 5), un, kamēr rakājos pa somiņu pildspalvas meklējumos, lai uz balsojumlapiņas norādītu savu e-pastu, uz kuru viņiem man vēstīt, ka esmu laimējusi lidojumu divām personām (es jau esmu izlēmusi, ka tādā gadījumā braukšu nevis uz savām otrajām mājām, bet gan vai nu uz Parīzi pie franču brālīša, vai uz Amsterdamu pie deloveja_kundze, hehe), tikmēr uz skatuves pavisam negaidīti uzpeldēja pati ungāru režisore ar diviem nedaudz neveikliem intervētājiem, tāds sakarīgs skuķis likās, pastāstīja, ka daudzi aktieri slimnīcas ainās bijuši bomži. nu, un ko es vēl no Arsenāla esmu redzējusi - gandrīz neko pagaidām, vēl tikai to japāņu "Piepūšamo lelli", kas izpelnījās tikai negribīgu ieplēsienu iepretīm vērtējumam "3", un likās kārtējā režisores-sievietes gaudu dziesma par to, ka visi vīrieši ir cūkas or smth. a nē - tikko apskatījos ĪEmDēBā, ka režisors tomēr ir vīrietis, un tad nu vispār nesaprotu, ko domāt, kas viņam tur galvā darās. katrā ziņā, labi, ka vairs nerādīs, varu iztikt bez neieteikšanas.