on evolūcija un pagātnes atraugas

un tad vēl tas, ka pagājušonakt, meditācijas nolūkos sacerot mazu dziesmiņu, attapu, ka dziesmas vārdos (kuri pie manis nāk nedomājot, neshēmojot, spontāni, paši no sevis, - nezinu, varbūt tā ir visiem) es gluži automātiski ievietoju metaforiskos pretmetus "iet malku skaldīt" vs. "iet tur, blāblāblā, aizlidojošos dzērvju kāšus skatīties". apjautu, ka domāšana šādās banāli didaktiskās dihotomijās man nāk līdzi no pusaudžu gadu songraitinga, kad ar to arī visvairāk nodarbojos, bet tagad šīm te domāšanas matricēm, kas dziesmu tekstos nāk ārā gluži automātiski, patiesībā nav vairs nekāda sakara ar to, kā es redzu dzīvi, jo patlaban es malkas skaldīšanu redzu kā kudiš augstāku un jēgietilpīgāku nodarbošanos, kā skatīšanos aizlidojošos dzērvju kāšos.