aīī, viens no labumiem no draudziņiem-dīdžejiem ir tas, ka tu vari nokopēt viņu pārķī mjūzikfolderi un pēc tam likt viņu randomā un priecāties; un tad tur līdzās visādiem beznosacījumiski labiem grupējumiem tev skan arī 50cent un Kailija Minoga, un joku dziesmas no astoņdesmitajiem, bet tas viss kopumā izklausās labi, ironiski un tre-sī-ja-mi!! :)) jes!

un tad tu tā iehevo savu vienpersonas ballīti savā Rīgas dzīvoklī un nonāc pie secinājuma, ka, hmmmm, tu pat tīri tā vari identificēties ar to, ko tur Nellija Furtado savā 'Turn Off The Light' dzied, ..bet tā taču ir, nu, un viss ir labi un pareizi!

hahah, izņēmu bļaģus un ieliku sava šīsdienas sacepiena par PLL izvērsto versiju Slavenajā Portālā. pusstundas laikā jau pamatīgs ekšens - cilvēki iesaka, lasa, jau sāk komentēt, vērtēt ierakstu ar zvaigznītēm, u.t.t., - un es vairs nejūtos tik ļoti tuksnesī.

šī kautrīgā un inertā nācija jau nav stulba. tā vienkārši gaida savu ruporu, kamēr pašai iekšā viss gruzd.

..un tad es reizēm domāju, vai es varētu būt tas rupors. es varu uzvarēt nometnes gala debatēs, runājot par abstraktiem tematiem, bet, ieraugot Šleseru, es taču no niknuma apraudātos. visi stiprie un mazāk emocionālie cilvēki, nu, kur jūs esat? - runājiet skaļāk!

domāju, kas tur iekšpusē tā trauksmaini knieš pēdējās dienās, bet, šeku-reku, laikam tās vienkārši ir ilgas pēc vienatnes.

man patīk cilvēki, tiešām, bet nodzīvot divas nedēļas PILNĪBĀ bez iespējas pabūt brītiņu vienam ir diezgan creepy. vienīgā vieta, kur uz brīdi tas ir iespējams, ir tualete, - bet cik tad ilgi tur pavadīsi, ja tā jādala ar vēl trim cilvēkiem, va' ne.

ai, vispār gribas pierakstīt vēl visādas lietas, bet, ai, bēdīgsmailijs. es tiešām labāk gribētu būt vīrietis - gejs jau tur sanāktu tik vai tā, bet vismaz, cerams, dramakvīnisms un pārspīlētā jūtelība ietu zudumā.

kopš iepazinos ar tiem baskiem, ik pa laikam ar vieglu nožēlu atceros, ka tad, kad bija iespēja, neaizņēmos izlasīt no sava amerikāņu čoma grāmatas par basku valodas pamatiem un izcelšanos. tagad palūru jaunās basku draudzenītes feisbukā, a tur viss tik baskiski, tik baskiski. pilnīgi cita pasaule.

bet nu tā jau ir, ka cilvēki jau mēdz romantiski mistificēt to, ko nesaprot. šitā es vairījos par Tarkovski lasīt, lai neatņemtu maģiju. preperēšana diemžēl demistificē ļoti, un negribas jau dzīvot pasaulē bez netveramā, vane. nu, tā ka - varbūt tomēr ļoti labi, ka tās basku grāmatas toreiz nesavācu :)

šodien atkal domāju, ka esmu nevis degradējusies, bet gan 'paplašinājusi savas uztveres, domāšanas un pieļaujamības robežas'. :) parocīgāk.

vieglītiņš pohainums īstenībā ir viens no maniem seksīgākajiem steitiem. mati visi pa gaisu, lūpas pa visu seju, acīs gurdens pohujisms, un balss zema un guldzoša.

vakardienas bilance: zemē nomests kompītis, lekšanās ar policiju, kas gribēja sašņorēt vienu no bara, iepazīšanās ar visādiem jauniem cilvēkiem un veco kaulu atkalizlocīšana.

pārsteidz tā kompīša zemēnomešana. nevajag pat sapļauties, atliek vien turēt vienā rokā, vienlaikus runājot un aizdomājoties. izklaidīgā lempe, vot, kas es esmu. bet nu tomēr laimīgā kārtā logs uz virtuālo pasauli nav vēl aizvilcis aizkarus :)

vot, izlasīju vecākmājās interviju ar Streipu, un tur viņam jautā par to, kādas tendences viņš novērojis pēdējā laika žurnālistikas jomā. nu un atbilde, ka pēdējos laikam 10 gados ir vērojams pilnīgs valodas krahs un sašaurinājums - ka cilvēki aizvien vairāk pierod domāt '140 zīmju' formātā un, tiklīdz jāizsakās plašāk, vairs uz to diez ko nav spējīgi.

lūk. taisni tā arī ir. un es tam esmu dzīvs piemērs.

jēziņ, es tak agrāk biju staigājoša literārā valoda. tas ir, nē, bet vispār bērnībā lasīju dikti daudz, dzejoļus sāku rakstīt vēl pirms rakstīšanas saistītā tekstā, un tad vēl gadu gadiem dabūju dzirdēt atskaņas no tā visa apkārtējo personā - ka es jocīgi runājot un manas īsziņas esot literatūra u.tml.

un tad es aizbraucu uz Spāniju, atbraucu atpakaļ, un viss tas bija aizslaucīts prom. nu un tagad, ieradusi uz veciem lauriem gulēt un pie jauniem nepiestrādāt, apjukusi kasu pakausi un prātoju - nu kas tas ir, ka vārdi vairs nenāk ārā. ir palicis pats pamatiņš, pats funkcionālākais pamatiņš, lai varētu izveidot teikumus es gribu ēst un ejam uz kino, bet par tādiem vārdiem kā, piemēram, vizla, gurdums un zvīļot ir aizmirsts un par dažiem pat vairs nav skidrs, ko tieši tie nozīmē. izvērstos teikumos izmežģās mēle, un pie beigām īpaši sarežģītam teikumam tiek atmests ar roku un piebilsts: nu, karoče, bija baigi forši. my personal downfall.

un ikdienā tas netaucē. ikdiena tagad ir karoče, ķipa un 140 zīmes; pastāv pamatvārdi un sinonīmu skaits arvien sarūk. vecie vārdi ir kaut kur dziļi iekšā, bet neskaidri un grūti verbalizējami, tā kā tādas nekonkrētas agras bērnības atmiņas. un es nedomāju, ka tā būtu man vienai, nē. vārdi pagaist, un jo mazāk mēs viņus lietojam, jo mazāk dodam iespējas tos dzīvē izdzirdēt citiem, kuri savukārt arī tos aizvien mazāk lietos, - un tā joprojām.

vakar beidzu lasīt 1984 - un tieši tas pie mums valodas ziņā tagad notiek. vecruna un jaunruna. ar to starpību, ka jaunruna mums nav funkcionāru uzspiesta, kas mērķtiecīgi sašaurina vārdu krājumu, lai sašaurinātu arī domas amplitūdu - mēs darām to paši. mēs vēl esam tā robežšķirtnes paaudze, kas vēl nekonkrēti nojauš, ko varētu nozīmēt, piemēram, zvīgulis. bet nākošā jau tāda veida vārdus uztver ar smīniņu, sak', kas tie par vecmāmiņu vārdiem. un nelieto; un vēl nākošā paaudze jau tos nedzirdēs vispār. tam visam paralēli izskan pārmetumi, ka visādas lietas jau latviešu valodā nevarot izteikt, un pārmetas uz angļu. jo vieglāk pateikt. nav brīnums, ka daudz ko nevar izteikt, kad aizmirst arvien vairāk vārdu. our collective downfall.

es neesmu pret tviteri, es neesmu pret laikmetu kā tādu. es vienkārši vairs nevaru izteikt pret vai par ko es esmu un iešu palasīt kādu valodas ziņā neapdalītu grāmatu.