manas dienas paiet darba sludinājumu un konferenču apmeklēšanas piedāvājumu sijāšanā, un pārtraukumos mēs ar Silv.sevi izklaidējam ar plāniem iet izlūkos uz scientologu baznīcu. pārdieniņ apakaļ viņa bija kaut kā sākusi pētīt attiecīgo subj., un brīdī, kad viņa ar draudzeni pie Blackfairs metrīša stacijas piepeši uzskrēja tai mājai virsū, bija skaidrs, ka tā ir ZĪME, un nu nedēļas nogalē mēs iesim uz turieni (pazviegt). gribu arī aiziet uz melno katoļu baznīcu, kura esot tepat netāļi no manas Austrumlondonijas rezidences - arī par to man pastāstīja Silv.; vienurīt viņas bija tai gājušas garām ar citu drušku, atgriežoties mājās no viena reiva pārteja un joprojām esot zem MDMA; baznīcas pagalmā pie durvīm esot stāvējusi omulīga un entuziastiska nēģeriete, kura gospeliskā balsī viņām uzsaukusi: "come in, sisters, everybody's welcome!". tobrīdiņ viņas baltās poļu māsas iekšup vis negāja, jo bija prātīgi nospriedušas, ka TĀDS trips tai rītā būtu drusciņ par traku, bet nu gan mēs iesim.

un vispār ir viegls pavasaris, mana galva griežas no tā, cik ļoti es cenšos viņu atvērt vieglākai dzīves uztverei, un ļoti mīlu Neutral Milk Hotel. ap sirdi ir labi, un viss notiek.

staigāju apkārt viegli apdolbījusies un smaidīdama - mājas kleitā, bizītē un rozā nagulakas atliekām;
nē, tie tomēr nav ali, i'm just high on life un jūtu to katrā savā porā.

pilnīgs miers ar sevi un apkārtējo pasauli, pat neskatoties uz to, ka istaba ir vislielākajā bardakā JEBKAD;
un viss ir labi, šķiet, es lidoju un nepavisam negribu nolaisties. vot

viena no lietām, kas man manā ikdienas rutīnā patīk visvairāk, ir spāņvalodas pasniegšana. tas ir tik aizkustinoši un kaut kādā mērā skaisti - palīdzēt otram ieboksterēties kādā lietā, sākot no pašiem pamatiņiem, un tad redzēt, kā viņa acīm paveras logs uz vēl kādu paralēlo pasauli - kā savā ziņā varētu definēt kādu citu valodas un kultūras telpu.

un tad vēl tev uz pēdējo nodarbību pirms ilgāka pārtraukuma audzēkne atnāk ar liķierkončām, lai pateiktos par iemācīto, un tad nu jūs "pēdējā zvana" nodarbību aizvadāt, štopselējot iekšā liķierkončas un dziedot "Guantanameru" un "La bambu"; un iekšā ir tik gaiši un priecīgi būt otram blakus, kad viņam atveras acis, par ko patiesībā tās dziesmas ir. esmu aizkustināta, vvsakot.

..bēēt, tā kā pēc šīs shiny-happy dziedošās nodarbības manī nav rimusies vēlme bambolear, tad nu nebūs tagad nekādas te gulētiešanas, aizgrābtībā acis nēdzlodziņā slaukot; nē, ir jāiet atvadīties no neoplasmas, par kuru man žēl, ka viņu iepazinu vien nedēļu, pirms viņai jādodas trimdā. bet ko nu par skumjo - a bambolear!! :)

Īīī, kruta, man tagad būs jauns un foršiņš katalāņu darbdevējs!! ..TREŠĀ darba devējs (darbaholiskie rūķīši galvā saka "trolololol"). Džordi tāds; nu, un feins tas Džordi, navvārdamviets. Šķiet, es viņa simpātijas iekaroju ar paziņojumu, ka itāļu valodā man līgumu labāk nesūtīt, jo itāliski es lielākoties saprotu tikai ļoti sliktus vārdus, kā arī ar izklāstu par savas agrākās rezidences - Espaņjas ziemeļrietumu mazpilsētiņas - bohēmiskajām tradīcijām, par kurām viņš, pats tanī valstī dzīvodams, informēts vis nebija. Foršākā darba intervija dzīvē, vārdsakot, - tāda, kura noslēdzas nevis ar kaut ko no sērijas "paldies par Jūsu laiku, mēs ar Jums sakontaktēsimies", bet gan ar tekstu "nu ko, skāvieniņš", hahahah.

Ūuun tagad mēs te ar mala, ņemot vērā, ka uz Liepājas Andeli-Mandeli ņibrauksim, uztaisījām savu privāto andeļmandeles filiāli pašu dzīvoklī; un tad nu tagad man ir, piemēram, divas jaunas augstpapēdenes, kleita, ar kuru braukt uz bērēm, and the list goes on. Ai, lieliska diena vispār.

jipi-jai-jē, Karlas Morisones jaunais disciņš priecīgi ieripojis manā mapītē, un viss iet uz labu.

aīī, viens no labumiem no draudziņiem-dīdžejiem ir tas, ka tu vari nokopēt viņu pārķī mjūzikfolderi un pēc tam likt viņu randomā un priecāties; un tad tur līdzās visādiem beznosacījumiski labiem grupējumiem tev skan arī 50cent un Kailija Minoga, un joku dziesmas no astoņdesmitajiem, bet tas viss kopumā izklausās labi, ironiski un tre-sī-ja-mi!! :)) jes!

un tad tu tā iehevo savu vienpersonas ballīti savā Rīgas dzīvoklī un nonāc pie secinājuma, ka, hmmmm, tu pat tīri tā vari identificēties ar to, ko tur Nellija Furtado savā 'Turn Off The Light' dzied, ..bet tā taču ir, nu, un viss ir labi un pareizi!

tā, tā,

runājot par jaunā DIY griezuma pozitīvajām pusēm, var atzīmēt to, ka mati vairs neaizsedz skatu;
kā sasniegums jāvērtē arī tas, ka tur uz dullo ņemoties ar tām papīršķērēm, neesmu sev iznesusi aci.

tā kā kopumā esmu apmierināta un ietaupījusi naudu.

guļu gultā plika, dzeru kafiju, klausos Leonardu Koenu, un ir sajūta, ka atkal viss ir tepat priekšā un sasniedzams.