bļāviens, man nav, ko teikt. maldījos pa dažādām spāņu weblapām, medījot vienas filmas izplatītāju, beigās dabūju izlasīt lepnu rakstiņu par vienas citas filmas izplatīšanu, ka, vai, kāda mums kruta producēšanas kompānija, šito filmiņu mēs Kanādā un ASV izplatīsim caur kompāniju X, Francijā - caur Y, Polijā - caur Z, bijušajā PSRS - caur W, Rumānijā - caur Q...

tas man tā vien atgādina, kā vienreiz Madridē braucu ar taksi, kaut ko pa ceļam runājāmies ar šoferi, jautā, no kurienes esmu, es - ka no Latvijas, iestājas tāda pauzīte, un viņš saka, jājā, es zinu, tas ir pie Vācijas, vai ne, es viņam mēģinu kaut ko ģeogrāfiski apskaidrot, tad viņš saka, ā, nu, pie Krievijas, ja, jūs tanī Padomju Savienībā bijāt. vai, vai, cik slikti, ka aizgājāt no tās savienības. lielas valstis plaukst, a mazās seperātistes - nīkuļo; vajadzēja jums palikt Padomju savienībā.

es jau to viņu kultūrkontekstu zinu (Madridkā un vispār vidusdaļas reģionos viņiem tur iet vaļā normāls naidiņš pret katalāņiem, baskiem u.tml., kuriem patiktu no lielās patrias atdalīties), bet tas jau nekavē asinīm iekarst. kad taksistkunga neapgāžamais arguments, ka galvenais valsts pastāvēšanas pamatojums ir tās teritorijas lielums, tā arī spītīgi palika savā vietā, es vairs nevarēju noturēties un paziņoju viņam, klausies, a kā tev patiktu, ja Spāniju, piem., tagad iekarotu Francija, apkautu visus spāņūzīšus, kam tas nebūtu pa prātam, liktu visiem runāt franciski, etc - nekāda vaina, jo teritorija taču būtu lielāka, ne?.. tas viņam toreiz aizbāza muti, onka, domīgi stūrēdams, novilka "nujāāā.. nepatiktu gan", un ar to arī saruna bija cauri.

un to es visu atminējos, vienkārši nejauši iemaldoties tās sūda kompānijas mājaslapā, kuras producēto filmu "bijušajā padomju savienībā" izplata kompānija W. fakjū, kabrones.

kvī, Fl.raksta, ka uz Positivčika laiku brauks pie manis uz Latviju; es uzlieku viņa albumiņu un rakstu atbildi, un, klausoties viņa balsī, ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat blakus. kjūt. :) mīļa tā sajūta, ka Spānija manā dzīvē nebeidzas arī, nebraucot uz turieni, - tā brauc pie manis un turpina būt.

minēju sudoku un pieķēru sevi domājam spāniski. mani tas drusku satrauca, jo esmu taču latviete, un, tā kā mūsu ir tikai 2 miljoni, ja katrs šitā sāktu domāt visādās meinstrīm valodās, neviens vairs latviski nedomātu, un tā jau to nevar atstāt, tāpēc ar steigu centos sudoku minēt, domājot latviski. centība gan tur daudz nelīdzēja, jo jau tūliņ pēc brītiņa attapos trepju telpā, mudinot sevi pīpot mazāk - un akaliņ espāniski.

nu neko. bet vēlāk aizgāju uz glemroka ballīti, kuru noslēdzošajā rītā stāvējām uz balkouna ar vienu džeku, sapīpējām un runājām par to, ka Latvija tomēr taču ir ļoti patīkama. tādā "ļoti savā" veidā, bet - patīkama, ja vien tu spēj pielāgoties un saproti, kā te viss funkcionē. un tagad es klausos feino Ziedoņfanu albumu - kurš arī ir ļoti patīkams - un vismaz līdz 30 gadiem nekur neemigrēšu. tikai pabrīvprātīgot varbūt uz Iņģiju vai DĀR, bet citādi - ni un ni.

labi, steitments izteikts, jāiet tagad palasīt Lorku oriģinālā un guļāt :P

vēl man patīk tas, ka šeit es jūtos kā iezemiete. it kā, no vienas puses, es neesmu savējā - no kurienes esmu, ir pirmais, ko man pajautās. no otras puses, man nav tā drusku muļķīgā un apbrīnas pilnā tūristu skatiena, es zinu un saprotu, kas te ir kas, kā pieņemts reaģēt konkrētās situācijās utt.utjpr. un rīt vilcienā es nevis skatīšos pa logu, bet mierīgi atlūzīšu. galu galā, kad esi vairāk nekā gadu nodzīvojis ar kalniem visur, kur vien vērs skatienu, tie kļūst par ikdienu, nevis īpašas uzmanības vērtu objektu.

tā gan. un tā arī ir atbilde uz visiem tiem "whoaaa" un "uuuh", un "ak vai, cik lieliski būtu vietā X dzīvot". nē, tad kad tu vietā X tiešām dzīvo, nevis aizbrauc brīvdienās, tu saproti, ka pēc būtības sāls jau nav tajā. bet, jā, cilvēciskās attiecības man šeit patīk daudz labāk, un tā ir lieta, ko jūt arī ikdienā, nevis kā tie "pašsaprotamie" kalni. bet.. es negribu par to domāt. pagaidām. joprojām pieturos pie domas, ka pašam ir jāiekopj savs dārziņš, nevis uz to ātrāko jāpārmetas uz kaimiņa dārziņu, ko viņš jau iekopis.

dullais latvju dūdiņš šovakar nevis aizdevās dejot salsu ar vienu no saviem peruančiku čomiem vai uz Deerhunter koncīti, bet gan nodirnēja miljonz stundu virtuvē ar citu peruančiku čomu, trekterējot afrikāņu tēju un klārējot savu reliģisko pārliecību, un tagad ir sēdies klāt dabeigt savu senmarinēto intervjū. ("ļaujiet viņai strādāt vēl!") nekas, baļļukus citvakar. jā.

jocīgi, kad esmu Spānijā, man šķiet, ka ir daudz lielāka iespēja, ka drīz satikšu savu Īsto. un vispār - ir sajūta, ka dzīve ir iespēju lauks, tik kusties, ej un izmanto tās. Rīgā arī man tā reizēm ir, bet tikai tad, kad jūtos laimīga.

Īīī, kruta, man tagad būs jauns un foršiņš katalāņu darbdevējs!! ..TREŠĀ darba devējs (darbaholiskie rūķīši galvā saka "trolololol"). Džordi tāds; nu, un feins tas Džordi, navvārdamviets. Šķiet, es viņa simpātijas iekaroju ar paziņojumu, ka itāļu valodā man līgumu labāk nesūtīt, jo itāliski es lielākoties saprotu tikai ļoti sliktus vārdus, kā arī ar izklāstu par savas agrākās rezidences - Espaņjas ziemeļrietumu mazpilsētiņas - bohēmiskajām tradīcijām, par kurām viņš, pats tanī valstī dzīvodams, informēts vis nebija. Foršākā darba intervija dzīvē, vārdsakot, - tāda, kura noslēdzas nevis ar kaut ko no sērijas "paldies par Jūsu laiku, mēs ar Jums sakontaktēsimies", bet gan ar tekstu "nu ko, skāvieniņš", hahahah.

Ūuun tagad mēs te ar mala, ņemot vērā, ka uz Liepājas Andeli-Mandeli ņibrauksim, uztaisījām savu privāto andeļmandeles filiāli pašu dzīvoklī; un tad nu tagad man ir, piemēram, divas jaunas augstpapēdenes, kleita, ar kuru braukt uz bērēm, and the list goes on. Ai, lieliska diena vispār.

BUAAAAHAHAHA! - vot, dzīve. aizgāju papildināt spēkucīšus pētnieciskiņā materiāleļa rakstīšanai (kā visiem labi saprotams, tā kā tādos nevar izmantot dahuja deminutīvus, es šeit tos lieku lietā ar dubultu sparu) uz piemājas Dabl Kofī, nu neko, ieeju, apsēžos, - a ko es dzirdu? - nuja, taisni pie blakus galdiņa apsēdušies divi spāņūzīši un ļoti sparīgi sarunājas. sākumā domāju, moš aiziet pievienoties viņu galdiņam (Spānijā tas būtu augstākajā mērā normāli) papraktizēt valodiņu, abet tur jau nāca meitene-meņūnesēja, un labi vien bija, JO - izrādījās, ka spāņūzīši tik entuziastiski apspriež to, kamā klausīties ir visinteresantāk - dūdiņas, protams. ahahā. nu neko, sēžu, ar pusausi klausos, cenšos nesmaidīt, gygy, un tur tik gāja vaļā - tā - šitāda, tā, savukārt, - šitāda. meitenes vispār te esot ļoti smukas (mūsu džeki ar' tika pieminēti, lai gan, jāatzīst, tiem tika atvēlēta visai niecīga loma šajā sarunā - vien līdzjūtīgs "njāā.." :) ); dabūju arī zināt, ka es esot dūdiņa, ar ko vienam no viņiem noteikti atrastos, par ko parunāt (es DOMĀJU GAN, rofl, jo es tak runāju spāniski). jāpiezīmē, ka saruna bija izteikti funkcionāla rakstura; cik noprotams, viņi jau iepriekšējās dienas bija padzīvojušies pa naktsklubiem, meitenes copēdami (gan ar veiksmēm, gan neveiksmēm), un nu stratēģiski apsprieda kafejnīcas kontingentu, meklējot šīvakara potenciālās "upures". šai sakarā, ja pareizi sapratu (nebija viegli, jo visas dūdiņas tika pieminētas, izmantojot vietniekvārdu "šitā" un rokas vēzienu attiecīgajā virzienā, bet pusacs skatīšanās tehnika ir reizēm maldīga), par mani tika nospriests, es esot meitene mīlēšanai, nevis vienai naktij (pieņemu, ka uz šīm domām viņus varēja vedināt mans mājas džempera stila autfits pretstatā kontingenta vairākuma lakotajiem špiļkzābakiem un visam no tā izrietošā, bet nu labi), savukārt vienai promejošai iespīlētai krievu dūdiņai, par kuru tika nospriests pretējais, viens no spāņūzīšiem metās pakaļ, "mei ai 'ev jõr telepoun namber" vaicādams, hahaha. telepounu viņš nekādu nedabūja, un pēc tam pie galdiņa tika atzīmēts, ka meitenes šeit esot "agresīvas", savukārt, kad devos prom es, cik sapratu, notika vēl ātrā apspriede, kā rīkoties, tomēr beigu beigās telepounu tomēr man nepaprasīja. nebūtar' devus', gan arī jāatzīst, tomēr bikiņ žēl, jo būtu varējusi pa espaņski šim atbildēt, prikols būtu. nu jā, bet paprasīt man neko nepaprasīja, tā kā es tagad esmu jau apakaļ mājās rakstīt savu fakin' pētnieciskiņo materiāleli griezt vēnas, jo es, redz', neesmu pietiekoši smukiņa! :[[

haha, kataloņi atlaiž - jauniešu sociālistu grupējums reklamē balsošanu Katalonijas parlamenta vēlēšanās kā baudu: http://www.youtube.com/watch?v=pDGXMsmjYcE

..nu lūk, līdzīgdomājošie! :)

nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.

bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)

un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.