on biužukiņi sīvīšos un dienvidnieku cūki

nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.

bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)

un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.