So.. so you think you can tell heaven from hell

vēl man patīk tas, ka šeit es jūtos kā iezemiete. it kā, no vienas puses, es neesmu savējā - no kurienes esmu, ir pirmais, ko man pajautās. no otras puses, man nav tā drusku muļķīgā un apbrīnas pilnā tūristu skatiena, es zinu un saprotu, kas te ir kas, kā pieņemts reaģēt konkrētās situācijās utt.utjpr. un rīt vilcienā es nevis skatīšos pa logu, bet mierīgi atlūzīšu. galu galā, kad esi vairāk nekā gadu nodzīvojis ar kalniem visur, kur vien vērs skatienu, tie kļūst par ikdienu, nevis īpašas uzmanības vērtu objektu.

tā gan. un tā arī ir atbilde uz visiem tiem "whoaaa" un "uuuh", un "ak vai, cik lieliski būtu vietā X dzīvot". nē, tad kad tu vietā X tiešām dzīvo, nevis aizbrauc brīvdienās, tu saproti, ka pēc būtības sāls jau nav tajā. bet, jā, cilvēciskās attiecības man šeit patīk daudz labāk, un tā ir lieta, ko jūt arī ikdienā, nevis kā tie "pašsaprotamie" kalni. bet.. es negribu par to domāt. pagaidām. joprojām pieturos pie domas, ka pašam ir jāiekopj savs dārziņš, nevis uz to ātrāko jāpārmetas uz kaimiņa dārziņu, ko viņš jau iekopis.