guajira guantanamera un pēdējais zvans

viena no lietām, kas man manā ikdienas rutīnā patīk visvairāk, ir spāņvalodas pasniegšana. tas ir tik aizkustinoši un kaut kādā mērā skaisti - palīdzēt otram ieboksterēties kādā lietā, sākot no pašiem pamatiņiem, un tad redzēt, kā viņa acīm paveras logs uz vēl kādu paralēlo pasauli - kā savā ziņā varētu definēt kādu citu valodas un kultūras telpu.

un tad vēl tev uz pēdējo nodarbību pirms ilgāka pārtraukuma audzēkne atnāk ar liķierkončām, lai pateiktos par iemācīto, un tad nu jūs "pēdējā zvana" nodarbību aizvadāt, štopselējot iekšā liķierkončas un dziedot "Guantanameru" un "La bambu"; un iekšā ir tik gaiši un priecīgi būt otram blakus, kad viņam atveras acis, par ko patiesībā tās dziesmas ir. esmu aizkustināta, vvsakot.

..bēēt, tā kā pēc šīs shiny-happy dziedošās nodarbības manī nav rimusies vēlme bambolear, tad nu nebūs tagad nekādas te gulētiešanas, aizgrābtībā acis nēdzlodziņā slaukot; nē, ir jāiet atvadīties no neoplasmas, par kuru man žēl, ka viņu iepazinu vien nedēļu, pirms viņai jādodas trimdā. bet ko nu par skumjo - a bambolear!! :)