nacionālā galerija un nacionālās paražas

aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).

ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?

anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!