šodien man ienāca prātā lieliska doma - turpat vai ģeniāla, jāatzīst - ka, ņemot vērā savu elastīgo darba grafiku, es tak varētu ķerties pie strādāšanas pēcpusdienās/agros vakaros, nevis no rītiem, kad, darbus pabeidzot, iet šo pilsētu iepazīt nav vairs nekāda iekāriena, jo viss jau tumšs, auksts un nemīlīgs, un slēgts. sacīts - darīts, un tā nu šorīt ķēros pie satriecošās idejas realizēšanas dzīvē Sitijas rajona izstaigāšanas izskatā. nu, "izstaigāšana" laikam pa štengru teikts, jo par vēlu sāku un vairāki esenšel objektiņi palika neapskatīti, tomēr paguvu padzīvoties i pa vairākām božņecām, i muzejiem, i ļoti daudz ielu apskatīties (kas man patīk visvairāk, jo tad var ar flomīti kartē atzīmēt, pa kurām ielām staigāts, un pēc tam ar gandarījumu novērtēt izveidojošos zirnekli. man tā karte ir istabā pie sienas, un kāds, ka tik ne peacemakers, prātīgi atzīmēja, ka iekrāsotais ceļu tīkls izskatoties pēc svastikas, bet nu cilvēki jau redz to, ko grib redzēt, VAI NE, Pīsmeiker, ja tas biji Tu). atgriežoties pie muzejiem, sera Džona Souna muzejs ir lovelovelove kubā un kvadrātā, jo tā ir tāda feina māja, ko laipnais sers pirms nāves bija novēlējis angļu tautai, pirms tam to (māju) apgādājot ar visādiem interesantiem fiņķikiem miņķikiem pēc savas gaumes un patikšanas, aizliedzot tur jebko mainīt, tā kā tā māja ir welcome back to the 19th century pilnīgpilnīgs. viens no oficiāli ievērības cienīgajiem fiņķikiem tur ir ēģiptiešu sarkofāgs, bet man vislabāk patika istaba ar gleznām. tas tāpēc, ka muzejā nonācu pēc četriem, kad bija jau stipri satumsis, bet sers (slavens arhitekts vispār) bija kritis uz dabisko apgaismojumu telpās, un pēc tiem pulksten četriem jau no dabiskā apgaismojuma caur stikla jumtiņiem un logiem ne čiku, ne grabu, tāpēc muzejs galīgi tumšs, un visur kur savietotās sveces situāciju īpaši neglāba. līdz ar to Gleznu istaba bija tumša kā nēģeris nē, bet mulats, un Hogārta satīriskās glezniņas diez ko redzēt pa tumsu nevarēja. BET tas nebija tas iemels, kāpēc man tur patika, nē - istabā bija arī jauks, sirms vīrs ar lukturīti, kurš, izdzirdējis kādas mātes un viņas mazās meitiņas sarunu, ka, "njā, it's quite dark", lukturīti arī lika lietā un pie viena arī sāka stāstīt par gleznās redzamo. ainiņa visai kinematogrāfiska tātad - mēs stāvam tās mazās istabiņas tumsā, un vienīgais, kas ir izgaismots, ir tie Hogārta gleznu tēli, kurus tanī brīdī sirmajam vīram ir iekāriens izgaismot, ar komentāriem a la "šeit tas vīrs ir pilnīgā bankrotā un apprec vecu, bagātu kundzi viņas naudas dēļ" (lukturīša gaismas stars apspīd jāvārdu sakošo pāri), "un te mēs varam redzēt viņa nabago gēlfrendu, kuru viņš tāpēc pameta" (gaismas strēle pārvirzās uz rokas lauzošo gēlfrendu gleznas miljonajā plānā). ūūūun tad vienā brīdī kungs ar lukturīti saka, nu labi, vispār jau mums šiten ir vēl viņa gleznas, bet tad mums jāaizloka šīs, - jo seram Sounam tanī istabā savulaik bija aptrūcies vietas. pilnīga māju atmosfēra tātad, nevis kaut kāds liels, glancēts muzejs: pamatīga šaurība, tumsa, kuru tikai druscīt kliedē sveces, čīkstošas grīdas, un viss nokrāmēts ar visdažādākajiem priekšmetiem (visbiežāk - bez aprakstiem). ejot garām vienam citam sirmam personāla vīram, uzķēru fragmentu no sarunas ar apmeklētāju - ka, "jā, nu tādi jau tie muzeji savos pirmsākumos bija". ai, vārdsakot, ļoti patika tātad :)

tā kā mantetāds rakstāmais noskaņojums uznācis, pāris vārdi par božņecām arī. redzēju vairākas no slaveno šķiras, bet man visvairāk patīk nejauši uziet kaut kādus random ūķīšus un tad brīnīties. šodien, piem., iegāju vienā tādā mazbaznīciņā, paveru durvis, a kas tad tas - nekādi garie soli un all that jazz, bet gan visa telpa iekārtota ar universitāšu stila galdiņiem, un cilvēki pie tiem mācās, logu vitrāžām, altārim un tādām lietām sevišķu uzmanību nepiegriežot. nu neko, Apgaismaismības koncepts into action. :) vakar, savukārt, bijām uz Olof Arnalds koncetu, kas notika St.Pancras baznīcā. koncerts bija vienkārši sa-trie-cošs, un viņa nospēlēja manu mīļāko savu dziesmu, bet, atgriežoties pie baznīcstāsta, Pancras kotējas kā baigā vērtība (oriģinālajā versijā bija viena no senākajām kristiešu kulta celtnēm), taču kas tur notika vakar? - vakar tur varēja nopirkt alu un pačurāt! kā arī Olof nekādīgi nevarēja uzskaņot vienu no savām gitārītēm, darīja to kādas piecas minūtes, nesekmīgos mēģinājumus pavadot ar sirsnīgu "FUCK!!!" izsaucienu, stāvot altārpriekšā. šitais jau, savukārt, tāds ļoti, ļoti postApgaismības konceptiņš.

es uzskatu, ka jāturpina realizēt lieliskā strādāšanas pa vakariem ideja un no rītiem jāiet visu ko skatīties. rīt ir plāniņš aiziet beidzot uz Teitu; jā, es šeit atrodos jau trīs mēnešus un neesmu to vēl izdarījusi, kā tāds slinks Neandertāles cilvēks (pakasu puncīti, atraugājos). neticami, bet šie mēneši ir paskrējuši garām raitā krosiņā, intensīvi strādājot, besoties un socializējoties. what a mixture, un tagad tai nāk vēl klāt visa beidzot apskatīšana! :) fin

pēc vakardienas pasēdēšanas manmājā, šķiet, kaut kas nav riktīgi, un kaut kas vakar būs noticis. pasēdējām, padzērāmies, aizgājām padejot. diezgan drīz visu gan slēdza, un izklīdām pa mājām. viss it kā normāli, bet šodien dzīvokļbiedri - allaž tik laipnie un pieklājīgie ukraiņi - piepeši ir dikti izvairīgi, nezina, kur likt acis, un nereaģē uz klauvējieniem, kad eju piedāvāt donutus. watafak?! kā arī vēl viena mistērija ir tāda, ka skaidri atceros, ka gulēt aizgāju bez drēbēm, bet pamodos apakšveļā - pie tam CITĀ nekā iepriekšējā vakarā. kā līdz tam ir nonākts, es neatceros, bet ļoti ceru, ka abas lietas nav kaut kādā veidā saistītas.

tie landlordi tak reizēm uzvedas kā tādas klīrīgas, iedomīgas jaunuves, viens ārprāts. piem., zvana man tikko kaut kāds vīrietis, nober savu vārdu tādā ātrumā, ka to nevar saklausīt, un prasa, cikos mums rīt dzīvokļskatīšanās sarunāta. a mums nav sarunāta, man viss pierakstīts. prasu, vai nevar, lūdzu, atgādināt, par kuru dzīvokli ir runa, šis tāds - KĀĀĀ, TU NEATCERIES PAR KURU DZĪVOKLI IR RUNA, MĒS TAK ŠODIEN RUNĀJĀM?!!!, un.. noliek klausuli.

šķiet, ja tu pastāvīgi nodarbojies ar dzīvokļu izīrēšanu, būtu tā kā laiks atvadīties no naivitātes, domājot, ka, lūk, TAVS dzīvoklis jebkuram mājokļa meklētājam ir tas Vienīgais, ko viņš internetā apskatījies un kura izīrētājam piezvanījis, īpaši, ņemot vērā, ka šī tomēr ir Londona, kurā dzīvokļi pazūd ļoti ātri. tīri vai prasījās atzvanīt un pateikt kaut ko, bet nu labi. :)

tad vēl - pastāvīgi refrešojot sludinājumu lapas, var pamanīt interesantu tendenci - viena no lietām, kas portālos parādās rajona aprakstā ir - "multikulturālisms". tā ir tāda sadaļa, par kuru var balsot portāla lietotāji paši, lai raksturotu apkaimi - citas sadaļas ir, piemēram, "fashionable", "central", "well connected" un "good for market(s)" u.tml. interesanti redzēt "multikulturālismu" kā vienu no faktoriem, kas ietekmē vietas izvēli, bet, protams, būtībā tas ir caur puķēm pateikts imigrantu daudzums attiecīgajā rajonā. šad tad arī sarunās vai tml.uzpeld frāzes "wellll.. it's very MULTICULTURAL" (ar tādu "mjā" intonāciju), un tanos brīžos tā vien liekas, ka patiesībā šeit tas ir kļuvis par eifēmismu. es varētu daudz ko pateikt par to, ko, manuprāt, tas nozīmē, bet ir jāatgriežas pie dzīvokļu sludinājumiem.

dienas ir izvērsušās dzīvokļa medībās; patlabanējais potenciālais upuris nav tas vislieliskākais pasaulē, toties lēts un viegli no visurkurienes sasniedzams.

An.feini aprakstīja foršos Londonas rajonus, pielīdzinot tos iņģī ballītes meklējumiem Rīgā: dzīvot Kamdenā būtu tas pats, kas iet uz "Depo" (t.i., tur to varēja meklēt gadus desmit atpakaļ), dzīvot Šordičā/Brikleinā būtu tas pats, kas iet uz "Pulkvedi", savukārt dzīvot Stoukņūingtonā būtu tas pats, kas iet uz "Nabaklabu".

"Nabaklabā" mums dzīvot nesanāks, tomēr uz turieni viegli varēsim aizbraukt. fingers crossed, lai upuris rīt veiksmīgi nomedās saimnieka atsūtīta apstiprinājuma izskatā.

Lasu komentārus pie satori.lv raksta par emigrantiem. Tik daudz dažādu skatpunktu un likteņu. Man īsti nav, ko par to pateikt, vienkārši sāp sirds.

Un izgājušnedēļ ar draudzenīti gājām uz Villija Meisona bezmaksas koncertu (pārsteidzošā kārtā - tanī pašā mūsu ellē-vellam-uz-ragiem Stretamā), un pa ceļam mūs apstādināja kāds vīrietis, kurš bija izdzirdējis mūs runājam latviski, pats arī latvietis. Man tā priecīgi kaut kā, automātiska "savējā" sajūta. Bet mēs bijām pagājuši tikai pāris soļus, kad viņš sāka gānīties par Latviju, teikdams, ka viņš Latvijas virzienā vicinoties "ar kaut ko" (wtf), tad sauca deputātus vai arī vēlētājus - nevarēja saprast - par kropļiem. Un tā. An.centās izgaiņāt briestošā konflikta mākonīšus ar jautājumu, kādu darbu viņš šeit strādājot. Viņa atbilde bija, ka mācoties angļu valodas kursos. Foršs darbs, lol. Nu, visādā ziņā, NEPATĪKAMI.

Pēc tam mēs aizgājām uz to koncertu, saskatījāmies, un An., kura šeit dzīvo jau piecus gadus, retoriski jautāja: "Redzi, kādi ir latvieši?". Uz to es varēju tikai atgādināt, ka arī viņa pati ir latviete un es arī. Jā.

man atkal ir pazudushas garumziimes, bet tas nav svariigi, svariigi ir tas, ka mees vakar tomeer tikaam uz Beiruutas konciiti, neskatoties uz to, ka tas bija izsoldautots jau labu laiku atpakalj. biljeshieguushanas process bija diezgan smiekliigs - taa kaa koncis bija Brixton Academy, bija jaastaav pie Brikstonas stacijas, kur pulceejaas biljeshu uzpirceeji un paardeveeji. a tie ir taadi slideni tipinji, kuri dalju biljeshu nopirkushi uzreiz, tikko konciitis bija izsludinaats, par 18 maarcinjaam, bet nopirkt piedaavaa par kaadaam 50-80 maarcinjaam, un peljnju, peec vinju izskata un iztureeshanaas spriezhot, izteeree narkotikaam. par taadu naudu biljetes pirkt mees nebijaam gatavas, bet, taa kaa, aciimredzot, uz mums tovakar spiideeja lucky star, dabuujaam biljetes par +/- 20 maarcinjaam (garsh staasts, un man ir pagjiras, taa kaa par to neizpluudiishu, un nav jau arii svariigi).

jaa, un koncis bija jauks, iesildiitaaji bija Tune Yards, kuru vadoshajai dziedaataajai ir riktiigi speeciiga tribal (jo ¨cilshu¨ latviski ne peec kaa neizklausaas) balss un energjija; savukaart Beiruutieshi speeleeja gan savus vecos, man miiljos hitus, gan arii jaunaa albuma dziesminjas. peedeejaas man taa ne visai - neskatoties uz to, ka ¨The Rip Tide¨ kritikjiishu ieskatos ir vinju pagaidaam labaakais veikums, es laikam esmu plebejs, kam sirdij tuvaaka ir vinju kokjeteeshana ar balkaanu motiiviem, un arii vecaas dziesmas vinji izpildiija tanii jaunajaa, lakoniskaakajaa manieree, kuraa bija jaushams apnikums, jo cik tad ilgi var dziedaat ¨Elephant Gun¨ un nesaakt garlaikoties. tas viss man lika domaat, ka uz vinju koncertu esmu ieradusies par veelu, jo man tur vajadzeeja buut kaadaa 2007. gadaa, nevis 2011.ajaa. bet, neskatoties uz to, koncerts kopumaa tomeer bija labs, un peec tam, taa kaa lucky star uz mums nepaarstaaja spiideet, peec koncerta, kameer uz kaapniiteem bezruupiigi tinaam tabaku, pie mums pienaaca kaads patiikams, jauns cilveeks, kursh teica, ka, hei, vai mees negribam iet uz Beirut peecballiiti, uz kuru vinjam esot chetras biljetes, bet pats netiek, tad nu vinjsh taas mums atdoshot par briivu. profit. un, kameer joprojaam tinaam tabaku, un koncerta puulis bija izkliidis, pie mums pienaaca arii viirs, kursh centaas tikt valjaa no nepaardotajiem Beirut t-krekliem, un piedaavaaja mums tos par vienu maarcinju. profit veelreiz; un tagad man ir ROZAA t-krekls ar Beiruutu virsuu, hehe. es gan nezinu, vai taadaa vareeshu raadiities aarpus maajas, bet, taa kaa tas ir jauks kokvilnas krekls, guleet tajaa varees vienmeer.

nu jaa, un tad nu taa peecballiite taatad. izdzeeraam diezgan daudz Ginesa un gaidiijaam izsludinaataa Beirut dj-seta saakumu, kursh kaa nesaakaas taa nesaakaas, un beidzot iestaadiijumaa iepeldeeja arii nesaakshanaas iemesls - Zaks Kondons, kursh bija diezgan iepljaavis. man gan pret taadiem izgaajieniem kaa fotograafeeshanaas ar ¨populaariem¨ cilveekiem ir visai rezerveeta attieksme, tomeer, kad jau tas Zeks tur taa dreifeeja apkaart (un taa kaa es vinju agraak gribeeju preceet), finaalaa prikolpeec aizgaaju, pateicu chau, Zek, es esmu Implozija, un man patiik tava muuzika un ka, davai, focheniiti, ko arii nodariijaam un parunaajaamies, un tad nu man tagad ir pastulba bilde ar iepljaavushu Kondonkungu, ko es nevienam neraadiishu, jo es tajaa izskatos peec mazgadiigas idinjas. anyway, dj-sets turpinaaja kaa nesaakties, taa nesaakties, liidz mums apnika gaidiit, un, garlaiciibu kliedeejot, nedaudz veel iegriezushas danci, driiz arii pametaam notikuma vietu.

tas, kas man patiik Londonaa, ir tas, ka sheit daudzas no lietaam, kas man tuvas, ir ljoti vienkaarshi pieejamas. par to, kas nepatiik, gan jau buus kaads cits ierakstinjsh.

nu un tad šodien, savukārt, pigors bija tāds: priekšpusdienā ieskrēju uz stundiņu Viktorijas un Alberta muzejā vēl neapskatītās zāles papētīti (oī, kā man patīk tas muzejs, oī). neko, kārtīgi stāvēju, lasīju par dažādu islama mākslas novirzienu atšķirībām un veicu pierakstus blociņā - viss bijušās kuļķurs studentītes labākajās tradīcijās. te piepeši pienāca kāds kungs, kurš kaut kā neveikli centās uzsākt sarunu un noskaidrot, no kurienes esmu, bet ārpus šīs svarīgās informācijas iegūšanas saruna diez ko neturpinājās, un es netraucēti turpināju lasīt par fatimīdiem un ilkhanīdiem, vai kā nu viņus transkribē. paiet brītiņš - kungs ir atkal klāt: vai es negribot kafiju, blablabla, bet kafiju es negribēju, un atpakaļ pie fatimīdiem.

neko. nodzīvojos tur vēl kādu pusstundiņu, eju ārā, skatos - kāds mani tur jau gaida un māj; izrādās, tas ir atkal tas svešais kungs ar saviem kapijspiedāvājumiem, bet šoreizīt prasa arī, vai es negribot taisīt "some modelling" un vai tad man neesot iepriekšējas pieredzes. nu ir bišķiņ, saku es, bet kas tas ir par modelingu, ko viņš piedāvā. kungs: ā, nu tas ir tāds interesants projekts, bet tur vajag nopietni aprunāties, ejam dzert kafiju, ejam dzert kafiju. izslāpusi joprojām nejutos, bet tomēr kopīgi pagājāmies metrostacijas virzienā. kungs tāds ļoti medusmēlīte, tā vien klārēja, kāda es ārkārtīgi pievilcīga un talantīga esot, un inteliģenta, "bet tas nekas, jo tas ir AVANGARDA projekts". long story short, sausais atlikums sanāca tāds, ka "interesantais avangarda projekts" esot "private show" vienam bagātam vīram hotelī, laba samaksa un konfidencialitāte, etc. paga, WHAT THE FUCK???!

atgāzu galvu un nosmējos, pateicu, ka esmu trakoti aizņemta, kā arī savu ķermeni peļņai neizmantoju; bet jautājums WHAT THE FUCK joprojām ir atklāts. piebildīsim, ka iepriekš man bija bijusi darbā sanāksme, līdz ar to izskatījos pat atturīgi lietišķi - nu, varbūt ar nelielu sievišķīguma piesitienu piegulošas kleitiņas izskatā, bet pilnīgi nekā piedauzīga. izmisusi vai badā arī, pieņemu, neizskatos, un, paklau, kas tā vispār par modi - vervēt prostitūtas muzeja islama mākslas nodaļā?! neko sev "avangarda mākslas projektiņš".. :)

nnnnu, bet uztversim to kā komplimentu manai jaunajai lietišķajai žaketītei, HAHAHA. ai, dzīve, paskatīsimies, kādus jaunus pigorus nesīsi rīt.

man ļoti patīk šis darbs, ko te daru, un šī kompānija vispār :) vakar, piem., bija runāts satikties Koventgārdenā ar vienu kolēgu, kura man nodos festivāla filmas, ko noskatīties. kā tas izvērsās - pēc filmu pieņemšanas/nodošanas akta Pat.pavēstīja, ka šovakar tur notiekot kaut kāds Vogue fešn pasākums, kur visādos fešn ūķīšos dodot dzērienus un uzkodas par brīvu, un ka, davai, ejam. labi, gājām arī, un sākotnēji atturīgi čomiskā komunikācija, kāda jau tā ir starp cilvēkiem, kuri tikko iepazinušies, izvērsās ļoti foršā kontaktā, kas, tā vien rādās, tālāk izvērsīsies sirsnīgā draudzībā. izstāstījām viena otrai savus dzīvesstāstus un izdzērām ļoti daudz šampanieša (un apēdām daudz tapu); Pat.ir ļoti jauka spāņu meitene, kura strādā vienā iņģī kinoteātrī, un tagad varu iet tur bez maksas iet skatīties visādus ārthausus - profit! ierados mājās ar autobusu no Brikstonas, joprojām drusku štimī, An.jau smējās, kāds foršs darbs mums, "māksliniekiem". par to man viņai sanāca netīšām drusku atriebties, noskatoties "Show me you genitals" dziesmu uz viņas parlamentārā datora, no kura historija šitais nekādi negribēja izdzēsties. ai, smieklīgi, vienvārdsakot.

un šodien pamodos vēlu, e-pastā jau bija atlīgojuši vairāki meili no direktores ar piezīmi "urgent" tematā; visa diena pavadīta, kārtojot distribution listes, un tagad, tā kā piepeši uzkārusies vienošanās ar izplatīšanas kompāniju un viena filma palikusi bez angļu subtitriem, šovakar priekšā stāv vēl 20 lappušu teksta tulkošana no spāņu valodas. frājdei, frājdei, lololol. un tulkot jau man ļoti patīk, ja vien lieta nebūtu tāda, ka jātulko ir no ieskanēta scenārija no 60. gadiem, kurā brīžam nevar neko salasīt.

bet skudras nepadodas, tāteikt, un active mode - on. tikmēr lejā, dzīvojamā istabā, guļ Pija, kura atgūstas no krūšu palielināšanas operācijas un tauku atsūkšanas; mjā, dzīve šeit ir viens vienīgs cirks.

tā, nu, back again pie festivāla. pēc desmit stundu apmierināta un cieša miega tanī piepūšamajā gultā nākamajā dienā dzirdēju atkal lērumu mazākzināmu grupu, samīlējos Villija Meisona dziesmā "Oxygen", noskatījos The Leisure Society un Tinariwen, kura, pārsteidzošā kārtā, laikam ir diezgan populāra grupa iņģī festivālos - tā kārta ir pārsteidzoša tāpēc, ka Tinariwen ir grupa, kas sastāv no vairākiem vīriešiem no Alžīrijas tuksneša, kuri ir notinušies garos paltrakos, kas aizsedz arī muti visiem grupas dalībniekiem, kuri nedzied (tur ir arī viens dejotājs! :) ), un spēlē viņi tādu monotonu world, kurā visas dziesmas +/- vienādas. neko, bet tā kā fesķiks kopumā bija uz tādu indie folk/freak folk un alternative country virzīts, kas lielākoties man tīri labi patīk, taču, kad ir par daudz, tad par daudz, tad pret jebkādām stilistiskām pārmaiņām man nebija nekādu pretenziju, un Tinariwen netika smādēti. Laura Mārlinga gan bija galīgi garlaicīga (to teica arī tie, kas bija redzējuši citas viņas uzstāšanās un varēja salīdzināt), tā vietā apskatījos The Staves, kas ir mīlīgs trīs māsu trio, kas harmoniskās balstiņās dzied par jūtām, un tas tobrīd bija tieši laikā. bēēt lielākā vakara virsotne, protams, bija Džoanas Ņūsamas uzstāšanās, uz kuru ieņēmu vietu stundu un 45min pirms koncerta plecu pie pleca lietū un aukstumā ar citiem bēdu brāļiem, no kuriem daži bija diezgan interesanti tipāži (piem., viens čalītis, ar kuru iepazinos, bija gīkains melomāns no Šveices, kurš pēdējos divus mēnešus pavadījis, ceļojot vienatnē ar mašīnu, un šajos mēnešos pabijis "tikai" piecos festivālos; parasti viņš vasaras gaitā pagūstot apmeklēt astoņus. tad viņš izvilka plastmasas pudeli, kurā bija vīns, es kaut ko nosmēju par festivālu low-class šiku. beigās izrādījās, ka tas vīns ir stipri kruts, UN TAD VIŅŠ NO AZOTES IZVILKA ARĪ NELIELU STIKLA VĪNA GLĀZI. jāatgādina, ka mēs joprojām stāvējām grūstīgā pūlī pie pašas skatuves).

nu neko, Ņūsama nospēlēja ļoti labi, vienīgi aukstumā viņai sasala pirksti un noskaņojās arfa. :) bet kopumā bija ļoti forši, un tā nu pēc vēl viena mākslinieka izsvītrošanas no saraksta "jāredz, pirms nomirstu" saraksta pasākumam pienāca beigas jau ap pulksten divpadsmitiem (tas festivāliņš vairāk uz ģimenēm un nobriedušiem cilvēkiem orientēts, tā kā dīdžeji un deju grīda līdz rītam izpalika), un bija jādomā, kā naktī nokļūt atpakaļ mājās. to be continued atkal (kaut kad vēlāk).

...kāād [bungu rīboņa] mani neatlaidīgie pūliņi tomēr tikt pie End Of The Road festivaļčika biļetītēm tomēr vainagojās panākumiem! yes! tas bija viens čalītis, kura draugs beigās tā arī nevarēja braukt, līdz ar to viņš man pārdeva biļeti lētāk par kases cenu, lai gan biļetes bija izpārdotas jau jūnijā (paldies, Laimesmāt!). nu neko, negaidīts notikumu pavērsiens pēdējā brīdī (festivāls sākās tanī pašā piektdienā) - guļammaisa nav, telts nav, kompānijas nav, bet tas jau mūs neapturēs, kad jau tur spēlē Džoana Ņūsama, Mogwai un Beirut, vai ne. tā nu Implozija priecīgi savīkšķījās ceļam un sāka čekot transportus, kas sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, uzrādot visus transportus izpārdotus, abet braukt ar taksi izmaksātu tik, ka pēc tam jāpārdodas verdzībā. nulūk, un tādā veidā cilvēks var pakāst visus Beirut, Likes Lī un HEALTH koncertus, kurus ļoti grib redzēt un par kuriem jau samaksājis, sajusties ļoti vīlies un gribēt iedzert (kas arī nedaudz tika darīts, atklājot, ka šejienes īstais ingveralus ir ĻOTI, ĻOTI garšīgs; būs jāviļas vēl kādreiz un jādzer vēl).

bet nākamā diena sākās uz stipri priecīgākas nots, nokļuvu tanī middle of nowherā ar vilcienu un šērotu taksi ar stacijā iepazītajiem, tad nu laimīgi noskatījos pēdējo dziesmu no Austras performances (labi sanāca), Wild Beasts (kuri mani, pārsteidzošā kārtā, dzīvajā galīgi neuzrunāja), Nātanielu Reitlifu (kurš, savukārt, dzīvajā bija daudz foršāks, nekā ierakstos), daudz dažādu mazu un nepazīstamu grupiņu, kā arī Mogwai, <3 <3 <3, kurus līdz šim nebija sanācis redzēt dzīvajā jau kopš nelaimīgā 2006. gada, kad ar čomu stopējām pa festivāliem un Mogwai spēlēja Saint Malo, bet man Spānijā uzbruka kaut kāds wtf vīruss un palika šausmīgi slikti, līdz ar to stopējiens aprāvās un transportējāmies uz mājām, tā arī Mogwajus neredzējuši. BET ŠOREIZ! šoreiz viss bija kārtībā, un viņi spēlēja tā, ka brīžam aizvēru acis, tās fūzētās ģitāras atbalsojās sirdī, un es domāju, ka, redz, pēc piecdesmit gadiem, ja vēl visi būsim pie labas veselības un ja viņi vēl spēlēs kaut kur manā pieejamības zonā, tad es iešu un būšu tā kā tās sirmās galvas, kuras, nostalģijas vadītas, iet uz AC/DC, Kiss un tamlīdzīgiem koncertiem un tās sirmās galvas krata. jā.

savukārt Zola Jesus gan lika vilties (skāde, ka tuvumā nebija ingveralus), jo viņas īpatno balsi, kas ir viņas mūzikas balsts, spēks un stūrakmens, teju pilnībā nomāca nemākulīgā instrumentācija divu hārdkora bungu un superskaļas elektronikas "personā". lūk. nesaprotu, kā tā varēja notikt, jo kopumā festivālā problēmu ar skaņotājiem nebija, bet tam, ka tas varētu tā būt bijis speciāli, es nespēju noticēt. anyway, ar Zolu festivāla diena bija cauri un nācās atgriezties pie praktiskas dabas problemātikas - tātad, guļammaisa nav un telts arī. mans lieliskais plāns bija bijis a)saenerģetizēties no dzirdētās mūzikas un palikt augšā divas diennaktis (ekstrēmos apstākļos a la sesija ne tas vien ir darīts) vai b)sapazīties ar kādu smukiņo un palikt viņa teltī, lololol. bet tā kā bija riktīgi auksts un lietains, uzmācās iesnas un besis, kā arī festivāla teritorijā noplaka dzīvība, abi varianti atkrita. telšu un guļammaisu izīrēšanas un pārdošanas kantoris savas durvis bija slēdzis jau agrā pēcpusdienā, vēl pirms manas ierašanās, tomēr pēc visādiem gājieniem pie sikjuritijiem un tamlīdzīgiem, tika sadabūts tā numurs, un viena sparīga viņu darbiniece atnāca mani satikt, pārdeva man guļammaisu un par papildu 3,50 paundiem (vispār telts īre maksāja 60 paundus) ļāva man palikt vienā teltī ar piepūšamo gultu turklāt, jo "tā telts jau ir uzcelta, un tāpat tur šonakt neviens negulēs". success! paldies, Laimesmāt-2! to be continued.