tā, kas te mums pēdējā laikā ir noticis. nav sanācis neko pierakstīt, tā kā jāsāk ar vecām ziņām iz pagājušās ceturtdienas, kad sāku vienu ierakstu, bet nepabeidzu, and it goes like this:


diena sākās smieklīgi - no rīta mani pamodināja zvans pie durvīm, zvanītāja bija sveša sieviete, kura ar tādu kā pašsaprotamības un jābūtības auru sev apkārt ietesās mājā, paziņoja, ka ir An.darba kolēģe Anna un ka viņiem noziedējušas biroja atslēgas, tā kā nu viņa atslēgu papildu komplektu meklēs An.istabā (kurā patlaban mitinos es), jo "pat An.nav tik traka, lai būtu to paņēmusi uz Latviju". izrakāja visus stūrus, kamēr notikumu straujās gaitas pārsteigtā Implozija berzēja acis no miega, apsvēra, vai ir pilnvarota nekaunīgo sievieti izlingot no savas/An. istabas un vai savā negarajā nakts t-kreklā izskatās piedienīgi, hahaha. a strādā viņas viena vietējā parlamenta deputāta birojā, kas atrodas uz tās pašas ielas, uz kuras mūsu māja, tāpēc pēc tam, kad atslēgas neatradās un pēc zvana An.bija skaidrs, ka neatradīsies arī, tika nolemts biroja darbu pārcelt uz mūsu dzīvojamo istabu. tā nu man tagad lejā ir parlamenta deputāta birojs, kurš lūr TV, ēd sviestmaizes un runā par politiku, lololol.

/un te nu seko ceturtdien neuzrakstītā daļa,/

neko, bet kopumā diena bija okei - satiku abas ASEF biedrenes, kuras uz šejieni bija atbraukušas viena teātra projekta kūrēšanas sakarā, viena no viņām bija mana mīļā ungārietīte, ar kuru kopš mūsu spožā Britnijas "I'm a Slaaaaave For You" priekšnesuma Malaizijas karaokē mēs draudzīgi viena otru saucam par verdzenēm. tā kā diemžēl viņai drīz bija jābrauc prom, paliku ar "Vali", kura man patīk stipri mazāk, un aizgājām uz vienu iņģī teātrīti Vaterlū stacijas autostāvvietas labirintos. biju domājusi, ka Vale, kā teijāterjomas darbone, būs izvēlējusies krutāko izrādi no iespējamajām, bēēt izrādījās, ka viņa uz konkrēto teātri bija izvēlējusies iet tikai tāpēc, ka tur strādā viņas indiešu darbkolēga. tomēr izrāde ("The Wolf") bija diezgan okei, un diena noslēdzās forši, BET TO NEVAR SALĪDZINĀT AR NĀKAMO DIENU, kad - - /to be continued/

pffffhhh, saņēmu ziņu no direktores, ka viņa patlaban esot ITĀLIJĀ un atpakaļ būšot vien 10. septembrī. meanwhile es varot "just get familiarised with the programme etc". bleh, wtf is THAT?! nēnuprotams, it kā jau varētu līksmot, ka man vēl ir 10 dienas, kurās neko nopietnu nedarīt, bet man tiešām gribas strādāt, jo citādi es izjūtu baigo degradāciju. un es te biju sataisījusies pirmajos mēnešos ļoti aktīvi strādāt, lai vēlāk būtu brīvāks un varētu sapelnīt papildus piķīti, pasniedzot spāņvalodu, a tagad viss karājas kaut kādā gaisā un nekonkrētībā, un grūti saprast, ar ko (laikiem, naudām) rēķināties. bez maz jāuzprasās uz vēl dažām haltūrām no mājām, bet to taču es varētu darīt arī no Rīgas. meh, KATALĀŅI.

un tad vēl es svārstos starp palikšanu šajā miteklī vēl mēnesi vs. pārvākšanos uz istabu tuvāk centram jau tagad. no vienas puses, palikšana šeit būtu drusku lētāka (kaut gan, pieskaitot transporta izmaksas, atšķirība nav nemaz TIK liela) un vienkāršāka, bez tam varētu sagaidīt savu draudzenīti atbraucam no Latvijas, kā arī, iespējams, pēc tam pārvākties uz citu dzīvokli kopā ar viņu. no otras, doma par dzīvošanu vēl vienu mēnesi šeit, ellē vellam uz ragiem a.k.a. Stretamhilā, man diez ko nepatīk, un kad jau man īsti šeit nav, ko darīt, līdz pašam 10.ajam, tad tās vismaz būtu kaut kādas pārmaiņas, bez tam, pārvākšanās oktobra sākumā varētu būt kudiš sarežģītāka, ņemot vērā, ka tieši tad festivāls ies vaļā vislielākajā no spariem. no pirmās puses atkal, man tiešām gribētos dzīvot ar An., jo viņa ir īsts enerģētisks mīļumiņš, un pēdējos gadus, kopš viņa dzīvo UK, mums maz ir sanācis būt kopā. hmmm, saka implozija un beidz savu domāšanu rakstveidā (starp citu, tas ļoti palīdz sakārtot haotiskas domas, tā kā pāārdon visiem, kuriem šis ir jālasa pret savu gribu (bet vienmēr tak jau var atfrendoties)). cheers :>

..un mitinos es pagaidām vienā Viktorijas laika mājiņā frickin' Stretamhilā pie draudzenes; vēl te ir kolorīta austrāliete Pija, kura ir trīsdesmit sešus gadus veca izbijusi striptīzdejotāja, notetovējusies gandrīz visā augumā. dzīvē viņai raibi gājis - no ģimenes aizbēgusi 16 gadu vecumā, tad bēgšanas karjeru turpināja, bēgot no sava kriminālā dragdīleru bojfrenda pa trim valstīm. tagad, kad bankrotējis viņas stiptīzklubs, kā arī vēlāk nodibinātais vingrošanas klubs, viņa strādā plastiskās ķirurģijas klīnikā, kur viņai kā menedžerei ar atlaidi ik pa laikam sapilda lūpās botoksu, padarot viņu līdzīgu transvestītam un/vai Albas hercogienei.

bet nu tas tā, kontaktiņš mums ir jauks, un jau pirmajā rītā dabūju dzirdēt par Pijas nākamajām ieplānotajām ķirurģiskajām manipulācijām (krūšu palielināšanu un tauku nosūkšanu) un brokastis aizvadīju ar silikona implantu rokā. vēl viņai ir jauks, melns un atenšenhõrisks kaķis Pārkers, kurš tev ieraušas klēpī pie katras izdevības. izrādījās gan, ka viņam ir ne tikai atenšenhõrisms, bet arī, šķiet, blusas, jo pēc viņa pagulēšanas manā gultā man viena roka ir sarkanos, niezošos punktiņos. tā kā veļasmašīna šorīt ir salūzusi un gultasveļu izmazgāt nevar, atlika vien stoiciski nospriest, ka labi, ka tās ir tikai blusas, nevis, teiksim, AIDS, un atstāt visu, kā ir.

bet vispār šodien tāda slinka diena, kurā negribas līst ārā no mājas (jo ārā taču tāpat nav nekā interesanta;) ), labāk veikt inspekciju, kas pa šo laiku noticis internetos un sist plaukstiņas par atgūto Spotifaju. mana draudzene fotogrāfe publicējusi manu fočenīti no vakardienas ar parakstu "Nora Bumbiere" (wtf? :D), un drīz jau jāsāk taisīties uz teātri ar atbraukušajām ASEF organizācijas biedrēm. visi fakti pierakstīti, viss. ā, nē - paklausījos Šakiras pirmo albumu, par kuru vairāki bija klāstījuši, ka tas esot pavisam citādāks un daudz labāks, nekā viņas popsas perioda dziesmiņas, un nospriedu, ka tufta :)

nu tad par London calling, tāteikt. vakar bijām Notinghilas karnevālā, par ko šur tur rakstīts, ka tas esot lielākais Jūroupas karnevāls, par ko man diezgan liels wtf, jo nebija jau slikti - īpaši beigās, kad izvērsās latīņamerikāņu ballīte ar dejām mazās ieliņās - bet kopumā tas bija tāds paskatīties atnākšanas pasākums, kad cilvēki rindu rindām drūzmējas gar gājiena ielām un raugās uz lielākoties tumšādainu cilvēku staigāšanu pa to ielu vidu. un bija jau viņi prikolīgos ancukos un tamlīdzīgi, taču nekāda īpaša šoviņa nebija, paši gājiena dalībnieki garlaikotām sejām un minerālūdens pudelēm rokās slāja pa tām ielām, sarunājās un biudēja viens otru ar mobilajiem telefoniem. pirmajā brīdī, kad izrādījās, ka Notinghilas metrostacija ir slēgta un nācās izkāpt nākamajā stacijā, un, nonākot tajā, atklāt, ka ir slēgta satiksme uz ielām, aiz ko notikuma vieta tika atrasta, sekojot priecīgu cilvēku pūļiem, kas pārņēma citkārt mašīnpilnās ielas, aizrautīgi pūšot svilpēs, dzerot un izkliedzot saukļus, šķita - jē, te ir teju kā Spānijā; bet, galā nonākot un redzot iepriekšaprakstīto ballītes segregāciju garlaikotajos gājiena dalībniekos un viņu nekarnevāliski ģērbtajos aplūkotājos, tika nospriests, ka nāāin, nekā tamlīdzīga, kūtri ziemeļniecisks temperaments arī šeit. ielu ballītes tika slēgtas plkst. 19os "sharp"; garlaicību noskalojām īru krogos, labi vismaz, ka nelija.

savukārt aizvakar izkāpu Vestminsteras stacijā, pirmoreiz to Bigbenu un what not aplūkoti. izkāpu, izgrūstījos caur tūristu pūļiem, uzmetu šim aci, pārgāju pāri tiltam, uzmetu šim aci vēlvienreiz, uzpīpēju un nospriedu, ka boring, un aizbraucu atpakaļ. ai.

bet nav jau tā, ka man Londona nepatiktu, pat, ja tā izklausās. vienkārši pagaidām nav sanācis vēl redzēt tās lietas un vietas, kas būtu mana tējstasīte, tāteikt; ar Madridi jau man arī tā bija, ka centrs ar savām pompozajām mājām un steidzīgajām ielām atstāja mani vienaldzīgu, un tikai Malasaņjas un Latinas rajoniņi spēja to vērst par labu. man ir jādod laiks sev un šai pilsētai, jāatrod saskares punkti un jāatmet pārliekas ekspektācijas.

džīzas, atliek cilvēkam ķerties pie Mājas Tīrīšanas, kad jau visi zvanās, visur kur aicinādami, tas taču nav izturams! bet vispār, estājūt, ja šovakar ar polīšiem finalizēsimies ballītē pie Jūnouvhū, ļoti iespējams, ka pamatīgi sapļaušos un metīšos pate visus laipni aicināt rītvakar pie manis. un vispār - mana māja aizvien vairāk sāk līdzināties hostelim - aizbrauc viens, atbrauc otri; un, ja man būtu labāka atmiņa, tad būtu arī jau soli solī atstrādāts maršruts pa visām parādāmajām Rīgas vietām.

pēdējā nedēļas nogale Latvijā, vienvārdsakot.

dzerot rīta kapiju, trepēs bija dzirdami pastardienīgi būkšķi un urbšana, bet neļāvos traucēties, mazums, atkal kaut ko labo. vēlāk, trepjtelpā izejot, izrādījās, ka būkšķu avots bija strādnieki, kuri uz piekto stāvu pa mūsu stāvajām mūlenrūžiskajām kāpnēm bija stiepuši un pēc tam uzstādījuši kaut kādu technīku manam kaimiņam itālim. dzirdot viņu smieklīgo komunikāciju (itālis nerunā ne latviski, ne krieviski, savukārt strādnieki runāja tikai krieviski), taisījos jau pabļaut, vai nevajag palīdzēt iztulkot tur tos techniskos parametrus, par kuriem viņi tur centās saprasties, bet "saruna" ļoti ātri jau pārgāja izprotošākos toņos, tipa, itālis saka "pačemūū cik-cak-cak, hahahā?" (tieši tā viņš arī teica, cik-cak-cak neko neaizvieto), tad strādnieki caur smiekliem kaut ko cenšas skaidrot, tad itālis viņiem māca, kā to pateikt itāliski, finālā visi smejas, un tieši smiekli, un nevis esperanto, ir tā foršā valoda, kurā visi ir vienlīdzīgi un saprotas. tad jau tika nonākts līdz tam, ka itālis viņiem piedāvā kafiju, bet strādnieki saka, ka viņi gribot čaj, tā kā tad gan jau par visiem parametriem bija tikuši skaidrībā paši.

par itāli runājot, nesen izrādījās, ka tas tomēr nav šis klibais tips ar trakajām acīm, bet gan joprojām sprauns un možs kumeļš labākajos gados, vienkārši viņam ieeja dzīvoklī esot arī pa otrām trepēm, ko viņš arī biežāk izmanto, tāpēc arī šaigalā netika redzēts. tas viss tika noskaidrots brīdī, kad svētdienas vakarā taisni nesos uz Piensvētkiem, bet viņš mani kāpņu laukumiņā pārtvēra ar izsaucienu "HELLLOOOOOUUU YOUUUU, HAHAHĀ!", gribēja zināt, kur es tik ilgi esot bijusi pazudusi (lai gan no Spānijas es atgriezos jau 2009. gada decembrī, lulz), etc, etc; izstāstīja visu par šīs mājas vēsturi, paklačojās, ka mana dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks - dziedātājs - galīgi nemācējis dziedāt, kā arī noziņoja, ka esot modeļu aģentūras vadītājs (āā, tāpēc, nevis citu iemeslu dēļ, pie viņa gāja tik daudz jaunu, smuku meitentiņu). tiesa gan, vienreiz viņš mani kāpņu laukumiņā jau bija uzķēris - iepriekšējā dienā, kad pēc fighta ar dzīvokļbiedreni man steigšus vajadzēja uzpīpēt, un tanī brīdī nebija īpaši svarīgi, ka mugurā tikai īss halātiņš, jo mūsu trepēs tāpat reti kāds parādās. tanī brīdī es runāju pa telefonu un sarunā ar viņu neielaidos, bet svētdien tad nu viņš to halātiņkeisu neatstāja nepieminētu ("sooo, you walk around naked when you're stressed, right, hahahā? well, but in your case," - nekautri nopēta manu augumu - "it's not such a bad idea, hahahā") un tad arī sāka klāstīt par to savu modeļaģentūru, bet tad gan es viņam atvainojos, ka tagad nu man tiešām ir jāskrien, un viņš, aci piemiedzot, noteica, ka nekas, sarunu turpināsim vēlāk. mazais rakaris tāds.

nu neko, vārdsakot, tā tās dieniņas paiet; šodien bišķi jāpastrādā un jāiet pie jaukās bijušās kolēģes uzklausīt stāstus par ceļojumu (viņa savu atvaļinājumu bija izmantojusi, apbraukājot pusEiropu uz moča ar bojfrendu), kā arī, iespējams, uz šito. rītu, savukārt, iebrauc Fl., un pēc tikšanas galā ar dažām praktiskas dabas lietām plāniņā ierakstīts baļļuks ar cigareštīšanas tutjoriaļa elementiem (jā, es cigaretes esmu tinusi varbūt divreiz dzīvē; kaut kad jau tas ir jāiemācās, jo tai Londonijā tak par pīpītēm vulgaris noplēš deviņas ādas). tā, lūk; un arī pie friziera apgriezties būtu kādā brīdī jāiespēj, jo šitā, ar matiem pa visu seju, jau vairs nav aršana, un, kā man norādīja draudziņi, es jau sāku izskatīties tā, it kā nāktu no septiņdesmitajiem. and so it goes, kā teiktu Vonne.

ģimene, kopš esmu beigusi to uztvert sevišķi nopietni, man sagādā aizvien vairāk aizkustināta uzjautrinājuma pilnu brīžu. teiksim, stāstu savam diezgan rasistiskajam tēvam par to, kā ar malaiziešu čomu (ļoti inteliģentu džeku, starp citu, pētnieku un topošo diplomātu) gājām pa džungļiem, šis - ar tādu smīniņu: "nu, un ko ta' viņš tur tādu atrada?" (sāk tarzāniskā stilā sev klapēt pa krūtīm) "..SAVU MAMMU?" :)

neko, vakar jau arī, kad pa televizoru mūsu diženās polisas Ventspils svētkus rādīja, viņš melnādainā izpildītājmākselnieka virzienā paguva raidīt izteikumus a la "kur viņi tādu izrakuši, laikam no grāvja izvilkts, ka tik melns", tā kā nekas negaidīts no šī mana mīļā vīrieša puses tas, protams, nebija, tik paziņoju, ka vairāk stāstus no Malaizijas advenčera lai negaida, kad jau tas viņam ir tik materiāls jauniem un jauniem jokiem par maniem draugiem no Āzijas; bet smīkls ta' nav valdāms, un tā nu, joprojām smiedamās, nostaigāju gar virtuvi, kur tanī brīdī arī mana mātes kundze, pa telefonu runādama, gadījās. pēc brīža, telefonsarunu beigdama, viņa ļoti nopietni mani nobāra, lai es turpmāk nesmejoties, kad viņa runājot pa telefonu, jo esot iespējams, ka viņas sarunbiedram KĀDS NOMIRIS. ar atvainošanos komplektā nākošā iebilde, ka tāda situācija taču var gadīties tikai vienā gadījumā no miljona, piekrišanu neguva, un tā nu kopš šīs dienas manu vecāku mājās nedrīkst smieties, pirms nav pārbaudīts, vai tuvākā un tālākā apkaimē kāds nerunā pa telefonu, jo nevar jau zināt, vai viņa sarunbiedram kāds nav nomiris.

nu, un vispār ir sajūta, ka vasara ir ar mani uz vienu roku, jo pēc mākoņainās vakardienas, kurā In.žēlojās, ka sataisījusies braukt uz Saulkrastiem sauļoties, bet diena piemērota tikai tam, lai dotos uz Ēnkrastiem, šodien, kad viesojos pie savējiem Jūrmalā, saule bija klāt, kā saukta, un ir padarījusi manu fizisko veidolu viegli rozīgu un apmierinātu; tagad back for good Rīgā, duša, uzfrišinājiens un tad jau Piensvētki.

..bet vispār, es tikai gribēju pierakstīt, cik ļoti pēdējās dienās kā tuvus un klātesošus es izjūtu Savus Mīļos - ij ģimeni, ij draugus. mani cilvēki ir mans zelts, vot!

kā lai uzzina, ka kontā ieskaitīta nauda projektam? - zvana telefons, kurā laipna bankas darbiniece dedzīgi saka, ka, rekā, Implozijskundz, jums te tāda summiņa kontā, a ziniet, mums ir tādas un šitādas noguldīšanas iespējas; Implozija - nē, nē, nevajag, bankas darbiniece - nu varbūt tomēēēēr.., mums ir arī īstermiņa!

lai nu kur, bet dažādu blakusnodarbju izdomāšanā, lai tik izvairītos no istabas savešanas kārtībā, esmu īsts spicprātiņš. šodien gan viss jau virzījās uz to, ka idejas šinī sakarā sāka izsīkt, un teju vai būtu jāķeras klāt, bet nēēa - tur uz dīvāna sēž viņš, mēnestiņš - meidžer distrakšens gitāres izskatā.

neko, pasen nebija spēlēts, ja atskaita gaudošanas apmaiņu ar Fl.te viņvakar (t.i., viņš man spēlē savas dziesmas, es viņam - savas), bet, kad jau vienīgā alternatīva ir tikt galā ar Haosu, tad - neko darīt, jāsēž vien dzīvojamā istabā uz palodziņas un jāraida kaucelīgas skaņas pagalma virzienā pa atvērto logu. tā nu paņēmos kādu brītiņu, rezultātā uzkaverējot savu vismīļāko Fl.dziesmu piesmakušā slow-core/sad-core manierē, tad nu, loģiski, jāsūta autorkungam, lai šim prieks, nu i šams tā kā tāds duriks saka, ka manējais esot vēl labāks par oriģinālu. looooooooooool, jo tie, protams, ir nieki un objektivitātes trūkums, bet, nu nez, radošumiņš, izskatās, ka palēnītēm sāk atgriezties, un tas ir labi. In.vispār saka, ka man esot nopietnāk jāķeras pie muzicēšanas - kā jau tas gandrīz notika miļõns gadus atpakaļ, un varbūt, ja tagad man būtu iekšā apmeklēt vokālās nodarbības, lai atgūtu balsīti, un reizi par visām reizēm kārtīgi iemācīties spēlēt gitāri, tad varbūt tam arī būtu lemts notikt, jo dabiskā kautrība (kas gluži tāpat kā cilvēkam liek instinktīvi noslēpt plikumus sabiedrībā, liek arī noslēpt savus atkailinātos dvēs'les izpaudumiņus) palēnām sāk mani atstāt. then again, nu jau ir tas vecums, kad par dažādiem saviem hobijiem sanāk domāt tādā pragmatiskākā gultnē - tipa, vai tie ienesīs arī kādu navdu, un mjūziks jau navdu figu atnesīs. hāāā, kaut gan šodien mans nabaga hausmeits mala žēlojās, ka šamai esot viens cits mans songijs pielipis, ka ne atlipināt, tā kā - I SMELL MONAAAY!! :) bet nē jau nē, es te tik ākstos - sūds no manis ar manu atmatā atstāto balsīti, ne mūziķis, vot.

nubet jā, a tagad es savukārt šito klabinu, nepacietīgi gaidot, līdz ielādēsies pārējās biudiņas no Positivusa, skatos jau atnākušās un ik pa brīdim skaļi smejos. jā, štrunts par balsi - vot, mani draudziņi ir mans īstais zelts un cīši sargājamās vērtības. pat ja viņi man neienes nekādu navdu, hahah. nu tā. sagaidīs pēdējās biudīts un ies priecīgi gulēt, lai var tikpat priecīgi pamosties.

tas nu ir nodariits - vakar pabeidzaam focheniishu atlasiishanu izstaadei, un naakamgad uz visaadaam Aazijas un Eiropas ministrchegu sanaaksmiiteem celjos arii biude ar mazu, blondu latvju jauneekliiti, kursh dziljdomiigi dirn uz Karostas fortiem. kjuut. tad nu vakarvakar arii noleemaam to (atlasiishanu) adekvaati nosvineet, un kur nu veel adekvaataak par kaut kaadu shaubiigu malaizieshu karaokes baaru, kuraa atvaaztu muti gaudot Britnijas hitus. vaardu sakot, nedaudz nodevaam ugunjus, vieniigi man ne visai patika, ka vienaa briidii atnaaca veel viena kaskjumeru kompaanija - kjiinieshi, kuri visu laiku gribeeja, lai karaokee liek kjiinieshu miilasdziesmas. taa kaa sisteema taada, ka katrs galdinjsh dabuu 3 dziesmas peec kaartas, tad peec katras treshaas muusu (gaumiigaas, trolol) dziesmas iestaajaas chausminjas 3 dziesmu garumaa, kuraam pat nevareeja dziedaat liidzi, jo lirikas hieroglifos. vaardusakot, dziive te pluust ljoti kraasaini (t.i., atshkjiriigi no Eiropas) un interesanti, vieniigi reizeem iesaapas pirksti ilgaas visu to masiivo iespaidu guuzmu arii kkur piefikseet, jo uzticeet notikumu saglabaashanu manai atminjai buutu tikpat apdomiigi, kaa uzticeet paglabaat chigaanam zelta gredzentinju (hoho, man vienkaarshi ir apnikusi sheit valdoshaa rasu, kultuuru un religjiskaa tolerance). ai. off.