ak, šī Malaizija. teorētiski man galīgi nav laika šeit kaut ko rakstīt, jo vēl ir darba pilnas rokas, un tuvākajās dienās projekts jau jāsūta uz printēšanu, bet, nu, estetā bišķiņ. vārdsakot, vakar bijām izbraukumā vispirms uz vienu arheoloģisko izrakumu vietu, kur samācījāmies "eskavēt" akmeņus (kuri, kā vēlāk izrādījās, kad es vienu pārplēsu uz pusēm, bija ļoti trausli), lai saliktu kopā vecu templi. dikti augstās domās par malaiziešu arheoloģiskajiem skiliem es neesmu, jo, piem., par to templi viņi pēc akmeņu analīzes zināja teikt vien to, ka tas esot celts "laikaposmā no 1.-10. gs." - ļoti precīzi, trololõ. bez tam, mēs ar vienu indonēziešu puiku dabūjām celt trauksmi, kad mums gribēja iestāstīt, ka šitā apdzīvotā vieta, kuras atliekas ir mūsu priekšā, ir minēta jau ķīniešu Pārmaiņu grāmatā, bet, hei, tas grāmatčegs tak ir daudz senāks. nu, un vēl es nesaprotu, nafig mums visi tie atraktie akmeņi bija jāatdala no viņu dabiskās vietas un jāliek maisiņā, jo taču tā sanāk sačakarēt autentisko tempļa struktūru, bet viena turienes darbiniece man lauzītā angļvalodā skaidroja, ka viņi pēc tam varot akmeņus analizēt un salikt kopā, bet nu es nezinu gan, cik veiksmīgi viņiem tā puzlīte saliksies, ja jau viņi pie arheoloģiskajiem izrakumiem laiž tādus tirliņus kā mani, kuri akmeņus normāli saplēš uz pusēm (es neesmu baigi stiprā, vienkārši tas akmens bij galīgi vārgulīgs, un mani neviens nepabrīdināja, ka viņš tāds). vot. man liekas, viņiem ar to arheoloģiju te īpaši neiet.

a nu pēc tās lielās rakšanas es nospriedu, ka praktiskas ievirzes aktivitāšu man vienai dienai pietiek (jo man labāk patīk gudri pad*rst, nevis kaut ko reāli darīt), un ķieģeļu taisīšana mani nafig neinteresē un mangrovju stādīšana - tāpat, tāpēc nolēmu labāk iet apsekot teritoriju. pa ceļam sanāca iepazīties ar trim musulmaņu dūdiņām (es viņas apbrīnoju, 40-45 grādos konstanti dzīvoties apkārt garās biksēs, galvas apsējos un topiņos nav viegli, man jau ar divām dienām pietika atliektiem galiem, jo tanī nolādētajā konservativčiku štatā šortus un topiņus galīgi nav ieteicams). nu, neko, padzīvojāmies apkārt pa Sudrabakmeņu upes ciemu, kā to čuhņu sauca; šamās man parādīja visādus graustus, kur dzīvo vietējie lauku ļaudis (diez kas nav, bet viņas saka, ka v.l.ļ. neesot trūcīgi, viņiem vienkārši esot citas prioritātes. nu, pieņemsim), par reliģiju parunājāmies, kā arī saēdāmies vietējos augļus, ko noplūcām no koka. a tie auglīši tādi garšīgi, nevarēju vien rimties šņakarēt, bet te pēkšņi iestājās brīdis, kad mans orgaņizms nolēma izrādīt attieksmi un uzsūtīja monumentālas galvassāpes un vemšanu vienā laidā. aizgāja tik tālu, ka sāku jau uztraukties, vai galva neeksplodēs, vemjamais materiāls izskatījās pēc asinīm, un ar stāvēšanu kājās arī vairs diez ko nevedās. bet, nu, viss beidzās labi, atlika vien aizbraukt ekskursijā uz miesta poliklīniku, kur ne pārāk laipna musulmaņu ātste paziņoja, ka tas viss horrors man esot iestājies saindēšanās dēļ, jo droši vien uz kāda no tiem auglīšiem esot iepriekš nosēdusies kāda muša, kura uz savām ķepiņām pārnēsājot baktērijas. diezgan pretīgi, tomēr kopumā es uzskatu, ka mana vakardienas pieredze bija stipri interesantāka un autentiskāka, trololo, nekā pārējiem projekta biedriem, kuri tā vietā, lai iepazītos ar lokālajām musulmaņmeitenēm, auglīšiem un slimnīcām, stādīja mangroves, HAHAHĀ.

labi, back to work, bet man vēl ir tik daudz ko pierakstīt, vaivaivai.

ārprāc, ārprāc, dakter, es esmu tādā strjomā, ka jākrīt gar zem un jāmirī nuost vai ko tamlīdzīgu. tāda sajūta, ka iz tā melnā cilindera tiek izvilkti vēl un vēl trusīši, kurus es galīgi nebiju gaidījusi parādāmies - piem., izrādās, ka viņiem tur tanīs stulbās Malaizijās ir galīgi citādāks tur tas elektrībsštepselis, un ta nu man tagad jāiet sirojumos, lai kaut ko tādu atrastu. un tad vēl jānokārto atpakaļbiļetes un apdrošināšanas un jāizdomā, cik tad tur ilgi es īsti palikšu; bet tad nu tam visam pa vidu piepeši uzpeld visādi cilvēki, kas sērīgām acītēm bļaun telefounā "a kā tu tā aizbrauksi no manis neatvadījusēs", un tad man ir jāsaka "nu labi, labi, bet tikai uz stundiņu", bet es jau zinu, kā tur tās stundiņas parasti izvēršas, un tie cilvēki jau arī viltīgi kā tādi lapsas kūmiņi, jo to stundiņu viņi grib pavadīt, dzerot tēju ar mani Aptiekā, a kurš gan Aptiekā dzer tēju, jūsmanpasakiet, nāin, un tad nu es kārtējo reizi atvilkšos mājās visa tāda labi pavadījuse laiku, abet stūlbajām Malajzijām sagatavots nekas nebūs, un man no satraukuma nosirmos visi mati, un beidzot kāds man sāks dot vairāk kā, teiksim, 22 gadus. bet nu labi, ne jau par to.

anubet tā kā man te kārtējo reizi tāda kā apņemšaniņās sākt šiten pierakstīt faktus, ne sajūtas, tad jāmin to, ka vakar baigi labi uztaisījām total body workout pie Gobziņa liktajiem 80. un 90.to hitiem Nabaklabā (bija bikiņ žēl, ka atnācu par vēlu, lai iepazītos ar mazeltov un citiem tādiem, bet, nu ka nebij lemts, ta nebij) un pēc tam gājām ēst Pasaulē Garšīgākos Čīzīšus Melnajā kaķī, kur personāls uzvedās aptuveni tā, kā klišejiskās filmās - piem., tu pasūti to savu čīzīti pie bārmeņa, a viņš ilgi klusē un uz tevi skatās, un tikai pēc ilgākas pauzes kaut ko pasaka; weird shit, man likās, ka dzīvē tā nenotiek. bet re, ka notiek, tātad dzīve = kino = dzīve. ar šo satriecošo atziņu savu šīsdienas reportāžu arī noslēdzam, sī jū leiters.

džīzas. izdomāju, manuprāt, foršu dāvanu sīkajai, kaislīgai sušu fanei, izlaiduma sakarā - apaļus auskarus, uz kuriem uzprintēts smukiņš suši no augšas, lai izskatās, ka šamā ar sušiem ausīs staigā. tiktāl viss lieliski, zvans pazīstamai rotu dizainerei, tā un tā, tādus auskarus varot uztaisīt, bet man viņai vēl šovakar printējamā biude jāaizsūta. nu, un te, lūk, sākas Brāļeitis Čakarars: kurš gan to varēja iedomāties, ka cilvēce ir bijusi tik apbrīnojami slinka suši fočēšanā no augšas?! praktiski visi tur, internetos, ir tādi - no sāniņa nofočēti, vai arī, tanī retā gadienā, kad nē, tad - tik mazītiņā izšķirtspējā, it kā tie suši būtu domāti skudrām. abet vai tad šamie nav visreprezentatīvākie taisni no augšas, jūs man pasakait?..

- bueh, ir tik daudz problēmu šajā Dieva pasaulītē, par kurām pat iedomāties nevar, līdz ar tām nesaskaries. bet, nu labi, katram no mums laikam savs krusts jānes, nav ko te čīkstēt, - lai gan, starp mums runājot, ja man te vēl ilgi būs rindu rindām tās sake maki close-up biudītes jāskatās, es vienkārši apvemšos. (tie ir draudi!)

kvī, Fl.raksta, ka uz Positivčika laiku brauks pie manis uz Latviju; es uzlieku viņa albumiņu un rakstu atbildi, un, klausoties viņa balsī, ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat blakus. kjūt. :) mīļa tā sajūta, ka Spānija manā dzīvē nebeidzas arī, nebraucot uz turieni, - tā brauc pie manis un turpina būt.

šrubījot grāmatplauktu no vecajiem Ven.biennāles materiāliem, apstājos pie viena kataloga, no kura, kā man likās, varētu izplēst kādas cmukas biudiņas dekoriem. sāku lasīt, kļuva interesanti. katalogs ir no Singapūras ekspozīcijas, kurā togad bija no Singapūras un Ven.pārvietots singapūriešu (tūrisma) simbols - Merlions. iepriekš nezināju, ka tas īstenībā ir 60. gados uzbreinstormots un 70.tajos uzbūvēts mākslīgi veidots konstrukts - puslauva, puszivs, kura lauvas daļa atgādina par teiku, ka princis, kurš atkuģojis un atklājis Singapūru, piestājot krastā, vispirms ieraudzījis lauvu, un kura zivs daļa vienkārši norāda uz ostas nozīmību Singapūras vēsturē - jo Singapūras Tūrisma veicināšanas birojs nolēmis, ka valstij pietrūkst sava simbola, kuru atpazīt, ar kuru identificēties vietējiem, un pie kura tūristiem fočēties.

lūk, un tad nu singapūriešu džekiņš ņēma un pārvietoja nabaga feiko simbolu prom no tā oriģinālās vietas Singapūrā, lai uzdotu jautājumus - kas ir simbols, kas ir tas, kas veido mūsu identitāti, cik daudz no tā ir mākslīgi konstruēts un kas paliek pēc tam, kad simbols tiek aizvests prom? ..tīri praktiskais rezultāts (ko, ja gribas, var jau uztvert arī metaforiski) bija tāds, ka tūristi un vietējie, inerces virzīti, turpināja fočēties bijušajā Merliona vietā - vienīgā atšķirība, ka bez pašas skulptūras - a pārējā panorāmiņa tur apmēram tāda pati, kā citur Singapūrā, cik es saprotu :)

un vispār, vakar, savukārt, lasīju lidostā līdzi paķērušos Evening Standard'u, un konkrētais numurs bija no dienas pirms mēs-zinām-kā kāzām, tā kā, loģiski, teju viss numurs bija veltīts pirmskāzu haipam. man, kā dūdiņai bez televīzijas, kura, tātad, visu šito histēriju bija neieinteresēti palaidusi garām, redzēt to, CIK ļoti nopietni viņi to lietu ņem, bija diezgan liels pārsteigums. nē, nu, skaicka valstij tas ir notikums, bet.. vārdsakot, visur viss kas sarakstīts, kas tik visi uz tām kāzām nebrauks, tad - par cilvēkiem, kuri jau tur nakšņo pie pils, lai varētu labi uz majestātēm pastīties, tad pa vairākām lapām - ka Keita zvērestā neminēs, ka viņa Viljamam soloties klausīt, tad - par vienas sievietes krūzīšu biznesu, kura ietvaros viņa apdrukā krūzītes ar "William <3 Kate" (jāatzīst, biudiņā bija viena krūzīte, kura nebija, ē, zemē metama - Harija Potera šriftā uzraksts "Harry's Hotter"). visbeidzot, nonācu pie viedokļu slejas, domāju, būs par kaut ko citu. tur - liels uzraksts "Kate's biggest secret has not been revealed" vai tml., nodomāju - hahā, beidzot kas interesants, vaitadnutiešām tā sieviete būs mahinācijās iesaistīta vai ar princi Hariju arī salaidusi, vai ko nu tur :) ..naay, izrādās, ka Vislielākais Noslēpums esot - kurš ir viņas kāzu kleitas dizainers. un tā noskaidrošanai vismaz trīs lielākie laikraksti esot noalgojuši privātdetektīvus, lulz. tiesa, avīzē atradās arī mazītiņš strēķītis komentāra "izbaudiet šos svētkus, jo rīt jums nāksies par tiem brangi maksāt", atsaucoties uz UK ekonomisko situāciju, un - jā, tas mani novirzīja uz domām par šo kāzu finansiālo aspektu: CIK daudz viena nācija ir gatava maksāt, un - galvenais - par ko?( šiten tālāk ir par Karalisko ģimeni kā simboliem )

kādas dienas atpakaļ viena mana draudzenīte, literatūrkritiķe pēc aicinājuma, pieņēma spontānu lēmumu mainīt savu rimti ritošo dzīvi, kura sastāvēja no maģistra studijām, n grāmatu izlasīšanas nedēļā un neveiksmīgiem darba meklējumiem, paņēma akadēmisko gadu un aizbrauca uz Īslandi uz trim mēnešiem pastrādāt viesnīcā. pirms divām dienām mums pienāca pirmās fotoreportāžas no sērijas "mana viesnīca", "manas viesnīcas pagalms", "es" un "draugi" (kas bija aitas, jo tanī vietā cilvēku praktiski nav. ir tikai kalni, kalnu avoti, aitas un viesnīca, un tad es nesaprotu, kā tad tā viesnīca var tur pastāvēt in the middle of nowhere). viss forši, svaigs gaiss (viņai tas patīk labāk nekā bruģis un mašīnas, un cilvēki), lauku idille u.t.jpr., bet tad nu šorīt pienāk meils CapsLockā, ka viņiem tur vulkānizvirdums, bet lai mēs nesatraucoties, viņas dzīvi tas neskarot, vienīgi varētu būt, ka ceļi tikšot bloķēti, un tad potenciālie viesi netiks ne šurpu, ne turpu. visas debesis gan esot brūnos pelnos/dūmos/putekļos, taču tos pūšot viņiem garām. desmit stundas atpakaļ pienāk jauns meils, ka gaiss izskatoties pēc brūnas miglas, visu sedz milimetru bieza putekļu kārta, ārā viss smird pēc deguma, un viņi tur viesnīcā līmē ciet logus, jo nepietiek respiratoru, un to gaisu elpot esot pašnāvība. vēl pirms četrām stundām pienāk ziņa, ka nu jau tur paliek arvien sliktāk, tiklīdz iziet ārā, sāk kost acīs. un bildes, bildes. tāda atšķirība no pāris dienu atpakaļ sūtītajām gaišzilo debešu + zaļzaļās zālītes + balto aitiņu (= loves) bildēm, viss nomācies, pelēkbrūns un klāts putekļiem. tā jau, bildēs skatoties, šķiet interesants stāstiņš, bet tad es iedomājos, kā ir, kad, ārā izejot, tu nevari ievilkt elpu un tev kož acīs, un iestājas klātesamības sajūta.

nu neko, atlika tikai novēlēt daudz respiratoru vārda dienā. bet cepurrrnost skuķis.

atspriņģoju mājās no vecāsmammas priecīga un ar čupiņu gadsimta sākuma rotaslietu, mājās tikpat priecīgi atradu no dzīvokļbriedes ballītes palikušu šķīvi ar saceptiem pikantiem kāpostcepumiņiem (paldies to whom it might refer) un tagad klausos My Bloody Valentine, laižu vannā ūdeņāgu un gaidu ciemos spāņu čuomu. ja implozija nebrauc uz Spāniju, tad Spānija brauc pie implozijas, haha. un vispār pēdējā laikā cenšos pierast pie domas, ka mana dzīve ir izdevusies, - tas tā acīmredzami arī ir, bet iekšā tomēr saglabājas tā klusā murdoņa, ka man.. nez', - nepienāktos vai kā. bet ņikas, drīz izravēsim arī šos tarakānus. un tad jautāsim: forša dzīve + man = WHY NOT?!

nnnnu ko; es uzskatu, ka Malaizijas projektam viņiem mani jāpieņem ar uzviju (neskatoties uz to, ka transcript of records ieskanētā formā man diez ko vis neatradās, rakaris tāds; bet es uzskatu, ka pārfočēti dokumenti nav mazāk forši, vai ne, VAI NE. diemžēl man gan nebija tik daudz alus, lai visu šo kolorīto farsiņu padarītu vēl prikolīgāku, uzņemtajās fotogrāfijās dokumentu fonā iefočējot arī kaķi, spilvenus, zeķes un pirkstus, vēlāk to visu attaisnojot ar postsovjetisko estētikas izpratni, jo to jau nu viņi nedrīkstēs neņemt vērā, ņemot vērā, ka viss šis projekts ir par un ap pasaules kultūrzmantojumu, ha.) bet nu neko, labs darbiņš, kas padarīts, tagad jāiet trepjtelpā pabeigt otro aliņu un uzpīpēt; es ceru, ka kaimiņiem pretējās durvīs ir nedzirdama ballīte, uz kuru ir atnācis mans Īstais The-Ons, un tad mēs tur trepjtelpā iepazīsimies, pēc tam apprecēsimies, un mums būs skaisti bērni. the world is full of opportunities, just go for them, ..īk :)

atbizoju mājās no Ouperas un veicīša un atvieglota konstatēju, ka, wait, rīt taču ir tikai trešdiena, nevis jau ceturtdiena. lieliski, lieliski. es jūtos tā, it kā man būtu uzdāvināta vesela diena, kurā varēšu miera vējos skricelēt pieteikumu Malaizijai, gatavot privātstundu materiālu, iet pie manikīra, etc, etc, bet šobrīd varu vienkārši atslābt, pabeigt ēst savu litru šokolādes saldējuma un palasīt "Rīgas laiku" (namedroppiiing!). miers šodien, nemiers - rīt.

un vispār es šinīs dienās jūtos kā tāda atspere, kura jebkurā brīdī var tikt atlaista, un tad tai būs jāspindz un jālēkā turp-atpakaļ, bet kas izvairās par to domāt un cenšas rimti izbaudīt savu spriegaino - it kā - miera stāvokli.

tu aizej uz "Vectēvu", saēdies ar zaķukiem pilnu vēderu zirnīšsautējuma, atnāc mājās un konstatē, ka - IET SPOTIFAJS!!! diena ir izdevusies (Caetano Veloso albums "Fina estampa" un Pauline en la playa albums "Nada como el hogar" - arī).