pirmsceļojuma OMGOMGOMG noskaņas

ārprāc, ārprāc, dakter, es esmu tādā strjomā, ka jākrīt gar zem un jāmirī nuost vai ko tamlīdzīgu. tāda sajūta, ka iz tā melnā cilindera tiek izvilkti vēl un vēl trusīši, kurus es galīgi nebiju gaidījusi parādāmies - piem., izrādās, ka viņiem tur tanīs stulbās Malaizijās ir galīgi citādāks tur tas elektrībsštepselis, un ta nu man tagad jāiet sirojumos, lai kaut ko tādu atrastu. un tad vēl jānokārto atpakaļbiļetes un apdrošināšanas un jāizdomā, cik tad tur ilgi es īsti palikšu; bet tad nu tam visam pa vidu piepeši uzpeld visādi cilvēki, kas sērīgām acītēm bļaun telefounā "a kā tu tā aizbrauksi no manis neatvadījusēs", un tad man ir jāsaka "nu labi, labi, bet tikai uz stundiņu", bet es jau zinu, kā tur tās stundiņas parasti izvēršas, un tie cilvēki jau arī viltīgi kā tādi lapsas kūmiņi, jo to stundiņu viņi grib pavadīt, dzerot tēju ar mani Aptiekā, a kurš gan Aptiekā dzer tēju, jūsmanpasakiet, nāin, un tad nu es kārtējo reizi atvilkšos mājās visa tāda labi pavadījuse laiku, abet stūlbajām Malajzijām sagatavots nekas nebūs, un man no satraukuma nosirmos visi mati, un beidzot kāds man sāks dot vairāk kā, teiksim, 22 gadus. bet nu labi, ne jau par to.

anubet tā kā man te kārtējo reizi tāda kā apņemšaniņās sākt šiten pierakstīt faktus, ne sajūtas, tad jāmin to, ka vakar baigi labi uztaisījām total body workout pie Gobziņa liktajiem 80. un 90.to hitiem Nabaklabā (bija bikiņ žēl, ka atnācu par vēlu, lai iepazītos ar mazeltov un citiem tādiem, bet, nu ka nebij lemts, ta nebij) un pēc tam gājām ēst Pasaulē Garšīgākos Čīzīšus Melnajā kaķī, kur personāls uzvedās aptuveni tā, kā klišejiskās filmās - piem., tu pasūti to savu čīzīti pie bārmeņa, a viņš ilgi klusē un uz tevi skatās, un tikai pēc ilgākas pauzes kaut ko pasaka; weird shit, man likās, ka dzīvē tā nenotiek. bet re, ka notiek, tātad dzīve = kino = dzīve. ar šo satriecošo atziņu savu šīsdienas reportāžu arī noslēdzam, sī jū leiters.