Kas ir un kas paliek, kad vairs nav

šrubījot grāmatplauktu no vecajiem Ven.biennāles materiāliem, apstājos pie viena kataloga, no kura, kā man likās, varētu izplēst kādas cmukas biudiņas dekoriem. sāku lasīt, kļuva interesanti. katalogs ir no Singapūras ekspozīcijas, kurā togad bija no Singapūras un Ven.pārvietots singapūriešu (tūrisma) simbols - Merlions. iepriekš nezināju, ka tas īstenībā ir 60. gados uzbreinstormots un 70.tajos uzbūvēts mākslīgi veidots konstrukts - puslauva, puszivs, kura lauvas daļa atgādina par teiku, ka princis, kurš atkuģojis un atklājis Singapūru, piestājot krastā, vispirms ieraudzījis lauvu, un kura zivs daļa vienkārši norāda uz ostas nozīmību Singapūras vēsturē - jo Singapūras Tūrisma veicināšanas birojs nolēmis, ka valstij pietrūkst sava simbola, kuru atpazīt, ar kuru identificēties vietējiem, un pie kura tūristiem fočēties.

lūk, un tad nu singapūriešu džekiņš ņēma un pārvietoja nabaga feiko simbolu prom no tā oriģinālās vietas Singapūrā, lai uzdotu jautājumus - kas ir simbols, kas ir tas, kas veido mūsu identitāti, cik daudz no tā ir mākslīgi konstruēts un kas paliek pēc tam, kad simbols tiek aizvests prom? ..tīri praktiskais rezultāts (ko, ja gribas, var jau uztvert arī metaforiski) bija tāds, ka tūristi un vietējie, inerces virzīti, turpināja fočēties bijušajā Merliona vietā - vienīgā atšķirība, ka bez pašas skulptūras - a pārējā panorāmiņa tur apmēram tāda pati, kā citur Singapūrā, cik es saprotu :)

un vispār, vakar, savukārt, lasīju lidostā līdzi paķērušos Evening Standard'u, un konkrētais numurs bija no dienas pirms mēs-zinām-kā kāzām, tā kā, loģiski, teju viss numurs bija veltīts pirmskāzu haipam. man, kā dūdiņai bez televīzijas, kura, tātad, visu šito histēriju bija neieinteresēti palaidusi garām, redzēt to, CIK ļoti nopietni viņi to lietu ņem, bija diezgan liels pārsteigums. nē, nu, skaicka valstij tas ir notikums, bet.. vārdsakot, visur viss kas sarakstīts, kas tik visi uz tām kāzām nebrauks, tad - par cilvēkiem, kuri jau tur nakšņo pie pils, lai varētu labi uz majestātēm pastīties, tad pa vairākām lapām - ka Keita zvērestā neminēs, ka viņa Viljamam soloties klausīt, tad - par vienas sievietes krūzīšu biznesu, kura ietvaros viņa apdrukā krūzītes ar "William <3 Kate" (jāatzīst, biudiņā bija viena krūzīte, kura nebija, ē, zemē metama - Harija Potera šriftā uzraksts "Harry's Hotter"). visbeidzot, nonācu pie viedokļu slejas, domāju, būs par kaut ko citu. tur - liels uzraksts "Kate's biggest secret has not been revealed" vai tml., nodomāju - hahā, beidzot kas interesants, vaitadnutiešām tā sieviete būs mahinācijās iesaistīta vai ar princi Hariju arī salaidusi, vai ko nu tur :) ..naay, izrādās, ka Vislielākais Noslēpums esot - kurš ir viņas kāzu kleitas dizainers. un tā noskaidrošanai vismaz trīs lielākie laikraksti esot noalgojuši privātdetektīvus, lulz. tiesa, avīzē atradās arī mazītiņš strēķītis komentāra "izbaudiet šos svētkus, jo rīt jums nāksies par tiem brangi maksāt", atsaucoties uz UK ekonomisko situāciju, un - jā, tas mani novirzīja uz domām par šo kāzu finansiālo aspektu: CIK daudz viena nācija ir gatava maksāt, un - galvenais - par ko?

t.i., es - tiešām, bez sarkasma vai kā tāda - mēģināju iedomāties, kādi būtu tie motīvi, kuri mani, ja es būtu angliete, varētu vadīt, lai nopirktu kaut vai to pašu "William <3 Kate" krūzīti. vai - nakšņot tur, pie pils. vai - nēsāt tos baltos "William <3 Kate" krekliņus un priecīgi spiegt. tagad, nevis tīneidžeru vecumā, kad ir diezgan dabiski meklēt kādu slavenu elku, par kuru jūsmot. es varu iedomāties to sajūtu, ka tu esi uzaudzis vidē, kurā Karaliskās ģimenes locekļi ir nepārtraukti klātesoši ikdienas ziņās, - tad tas droši vien ir tāpat kā, piemēram, gadiem skatīties "Hameleonu rotaļas" - dabiski, ka rodas zināms pieradums un simpātijas pret tajā darbojošamies tēliem, un redzēt šos aktierus dzīvē, turpinot spēlēt tās pašas lomas, droši vien tad būtu kaut kas tāds, ko es varētu gribēt. bet te tomēr ir būtiska atšķirība - viens ir seriāls ar aktieriem, kuri spēlē viņiem scenārijā rakstītas lomas, otrā gadījumā mēs apzināmies, ka mums ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem un viņu ikdienas dzīvi. viņi ir reāli.

un te nu mēs atkal nonākam pie jautājuma par simboliem. ir 21. gadsimts, atsevišķu personu (valdnieku, priesteru) dievišķošana, šķiet, ir aizgājusi pagātnē. mēs apzināmies, ka Viljams un Keita ir dzīvi, normāli, mirstīgi cilvēki. tad ko, pie velna, viņi joprojām dara uz skatuves?

aiz matiem pievilkta atbilde droši vien būtu, ka - Karaliskā ģimene ir nācijas simbols. bet īsts, dzīvs cilvēks ar visām savām miljons izpausmēm un šķautnītēm pat tīri teorētiski nevar būt simbols; par simbolu var kalpot kaut kādas atsevišķas, atlasītas viņu īpašības (kā, teiksim, Rainis - viņš nav simbols kā cilvēks (ar, piem., nespēju pamosties no rītiem, ieradumu šļūkāt čības, košļāt ābolu sēkliņas and what not), bet gan - ar savu konkrētiem strāvojumiem piederīgu dzeju un lugām, ar tajās paustajām idejām). kas izriet. tātad, Karaliskā ģimene var būt Simbols tik ilgi, kamēr tās pārstāvji izpilda to, ko no viņiem gaida un par ko viņiem maksā - vai tā būtu uzspēlēta izsmalcinātība manierēs, nācijas morālais paraugs vai kas tāds, neesmu lietas kursā -, un pavisam noteikti - ne tad, kad viņi uzvedas kā parasti ikdienas cilvēki mums līdzās. līdzko Čārlzs nolaiž pa kreisi ar Kamillu, konstrukcija nobrūk, Čārlzs vairs nav apmaksāts nācijas morāles paraugs un nokļūst "Hameleonu rotaļu" aktieru līmenī - t.i., kur tēli dara gan labas, gan sliktas lietas, ir viskautkādas peripetijas un tā - un visumā jau to ir interesanti skatīties, tikai parādās jautājums: kāpēc par šo vienas normālas, cilvēcīgas ģimenes uzlikšanu uz skatuves ir liela nauda jāmaksā visiem pārējiem? arī, ja nebūtu nolaidis - tomēr ir 21. gadsimts, dažādu sabiedrības šķiru relatīva izlīdzināšanās ir notikusi jau kādu laiku iepriekš, un mēs zinām, ka arī šie - Karaliskās ģimenes - cilvēki, teiksim, kakā. un mēs varam kādus atsevišķus cilvēkus pieņemt par nācijas paraugiem, tēviem un mātēm - bet mūsu laikmeta realitāte vairs neļauj viņus uztvert kā dievu pēctečus, turklāt, ja šos cilvēkus izvēlas nevis pēc viņu personīgajām kvalitātēm, bet gan - tīri - radniecības principa, tad iespējamība, ka viņi nespēs turēt šo latiņu, ir daudz lielāka.

un te nu pat nebūs īsta nobeiguma, jo pareizās atbildes nav - t.i., ja nācija var atļauties, lai jau uztur ļaužu grupu, kuras ikdienā noraudzīties pa telīšiem un iedzelteniem avīžu rakstiņiem. vienīgi - kas notiktu ar angļu nāciju, ja Karalisko ģimeni arī vienkārši aizvestu prom? - hehe.