foto un pa īstam

kādas dienas atpakaļ viena mana draudzenīte, literatūrkritiķe pēc aicinājuma, pieņēma spontānu lēmumu mainīt savu rimti ritošo dzīvi, kura sastāvēja no maģistra studijām, n grāmatu izlasīšanas nedēļā un neveiksmīgiem darba meklējumiem, paņēma akadēmisko gadu un aizbrauca uz Īslandi uz trim mēnešiem pastrādāt viesnīcā. pirms divām dienām mums pienāca pirmās fotoreportāžas no sērijas "mana viesnīca", "manas viesnīcas pagalms", "es" un "draugi" (kas bija aitas, jo tanī vietā cilvēku praktiski nav. ir tikai kalni, kalnu avoti, aitas un viesnīca, un tad es nesaprotu, kā tad tā viesnīca var tur pastāvēt in the middle of nowhere). viss forši, svaigs gaiss (viņai tas patīk labāk nekā bruģis un mašīnas, un cilvēki), lauku idille u.t.jpr., bet tad nu šorīt pienāk meils CapsLockā, ka viņiem tur vulkānizvirdums, bet lai mēs nesatraucoties, viņas dzīvi tas neskarot, vienīgi varētu būt, ka ceļi tikšot bloķēti, un tad potenciālie viesi netiks ne šurpu, ne turpu. visas debesis gan esot brūnos pelnos/dūmos/putekļos, taču tos pūšot viņiem garām. desmit stundas atpakaļ pienāk jauns meils, ka gaiss izskatoties pēc brūnas miglas, visu sedz milimetru bieza putekļu kārta, ārā viss smird pēc deguma, un viņi tur viesnīcā līmē ciet logus, jo nepietiek respiratoru, un to gaisu elpot esot pašnāvība. vēl pirms četrām stundām pienāk ziņa, ka nu jau tur paliek arvien sliktāk, tiklīdz iziet ārā, sāk kost acīs. un bildes, bildes. tāda atšķirība no pāris dienu atpakaļ sūtītajām gaišzilo debešu + zaļzaļās zālītes + balto aitiņu (= loves) bildēm, viss nomācies, pelēkbrūns un klāts putekļiem. tā jau, bildēs skatoties, šķiet interesants stāstiņš, bet tad es iedomājos, kā ir, kad, ārā izejot, tu nevari ievilkt elpu un tev kož acīs, un iestājas klātesamības sajūta.

nu neko, atlika tikai novēlēt daudz respiratoru vārda dienā. bet cepurrrnost skuķis.