June 25th, 2011

Malaizijas piezīmītes 1 - Sudrabakmeņu upes ciemā

ak, šī Malaizija. teorētiski man galīgi nav laika šeit kaut ko rakstīt, jo vēl ir darba pilnas rokas, un tuvākajās dienās projekts jau jāsūta uz printēšanu, bet, nu, estetā bišķiņ. vārdsakot, vakar bijām izbraukumā vispirms uz vienu arheoloģisko izrakumu vietu, kur samācījāmies "eskavēt" akmeņus (kuri, kā vēlāk izrādījās, kad es vienu pārplēsu uz pusēm, bija ļoti trausli), lai saliktu kopā vecu templi. dikti augstās domās par malaiziešu arheoloģiskajiem skiliem es neesmu, jo, piem., par to templi viņi pēc akmeņu analīzes zināja teikt vien to, ka tas esot celts "laikaposmā no 1.-10. gs." - ļoti precīzi, trololõ. bez tam, mēs ar vienu indonēziešu puiku dabūjām celt trauksmi, kad mums gribēja iestāstīt, ka šitā apdzīvotā vieta, kuras atliekas ir mūsu priekšā, ir minēta jau ķīniešu Pārmaiņu grāmatā, bet, hei, tas grāmatčegs tak ir daudz senāks. nu, un vēl es nesaprotu, nafig mums visi tie atraktie akmeņi bija jāatdala no viņu dabiskās vietas un jāliek maisiņā, jo taču tā sanāk sačakarēt autentisko tempļa struktūru, bet viena turienes darbiniece man lauzītā angļvalodā skaidroja, ka viņi pēc tam varot akmeņus analizēt un salikt kopā, bet nu es nezinu gan, cik veiksmīgi viņiem tā puzlīte saliksies, ja jau viņi pie arheoloģiskajiem izrakumiem laiž tādus tirliņus kā mani, kuri akmeņus normāli saplēš uz pusēm (es neesmu baigi stiprā, vienkārši tas akmens bij galīgi vārgulīgs, un mani neviens nepabrīdināja, ka viņš tāds). vot. man liekas, viņiem ar to arheoloģiju te īpaši neiet.

a nu pēc tās lielās rakšanas es nospriedu, ka praktiskas ievirzes aktivitāšu man vienai dienai pietiek (jo man labāk patīk gudri pad*rst, nevis kaut ko reāli darīt), un ķieģeļu taisīšana mani nafig neinteresē un mangrovju stādīšana - tāpat, tāpēc nolēmu labāk iet apsekot teritoriju. pa ceļam sanāca iepazīties ar trim musulmaņu dūdiņām (es viņas apbrīnoju, 40-45 grādos konstanti dzīvoties apkārt garās biksēs, galvas apsējos un topiņos nav viegli, man jau ar divām dienām pietika atliektiem galiem, jo tanī nolādētajā konservativčiku štatā šortus un topiņus galīgi nav ieteicams). nu, neko, padzīvojāmies apkārt pa Sudrabakmeņu upes ciemu, kā to čuhņu sauca; šamās man parādīja visādus graustus, kur dzīvo vietējie lauku ļaudis (diez kas nav, bet viņas saka, ka v.l.ļ. neesot trūcīgi, viņiem vienkārši esot citas prioritātes. nu, pieņemsim), par reliģiju parunājāmies, kā arī saēdāmies vietējos augļus, ko noplūcām no koka. a tie auglīši tādi garšīgi, nevarēju vien rimties šņakarēt, bet te pēkšņi iestājās brīdis, kad mans orgaņizms nolēma izrādīt attieksmi un uzsūtīja monumentālas galvassāpes un vemšanu vienā laidā. aizgāja tik tālu, ka sāku jau uztraukties, vai galva neeksplodēs, vemjamais materiāls izskatījās pēc asinīm, un ar stāvēšanu kājās arī vairs diez ko nevedās. bet, nu, viss beidzās labi, atlika vien aizbraukt ekskursijā uz miesta poliklīniku, kur ne pārāk laipna musulmaņu ātste paziņoja, ka tas viss horrors man esot iestājies saindēšanās dēļ, jo droši vien uz kāda no tiem auglīšiem esot iepriekš nosēdusies kāda muša, kura uz savām ķepiņām pārnēsājot baktērijas. diezgan pretīgi, tomēr kopumā es uzskatu, ka mana vakardienas pieredze bija stipri interesantāka un autentiskāka, trololo, nekā pārējiem projekta biedriem, kuri tā vietā, lai iepazītos ar lokālajām musulmaņmeitenēm, auglīšiem un slimnīcām, stādīja mangroves, HAHAHĀ.

labi, back to work, bet man vēl ir tik daudz ko pierakstīt, vaivaivai.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.